Džungļi bija karsti un mitri, un vakara migla lēni slīdēja starp milzīgajiem kokiem. Zaraza, sajutis sevī dīvainu brīvības garšu, pirmo reizi atmeta visas rūpes un, skaļi smejoties, laidās starp liānām gluži kails.
Liānas šūpojās vējā, putni skaļi klaigāja kokos, un katrs solis lika viņa sirdij sisties arvien straujāk. Zaraza jutās kā īsts džungļu valdnieks – savvaļīgs, drosmīgs un mazliet traks. Viņš satvēra biezu liānu un metās pāri nelielam strautam, taču pārāk vēlu saprata, ka liāna ir slidena.
Ar skaļu “vāāāi!” viņš ielidoja milzīgā banānu krūmā, no kura uzreiz izsprāga bars izbiedētu papagaiļu. Viens no tiem nosēdās tieši viņam uz galvas un sāka knābāt matus, kamēr Zaraza, smiedamies un mēģinādams atgūt līdzsvaru, sapinās vēl divās liānās.
Beigās viņš karājās starp kokiem kā milzīgs, apmaldījies džungļu auglis, bet zem viņa ziņkārīgi stāvēja pērtiķu bars un vēroja notiekošo. Viens no pērtiķiem pat sāka viņu atdarināt, šūpojoties pa blakus liānu un skaļi ķiķinot.
Kad Zaraza beidzot tika ārā no liānu slazda, viņš bija nosvīdis, saskrāpējies un pilns lapām, taču smaids no viņa sejas nepazuda vēl ilgi. Tajā vakarā viņš saprata, ka džungļi ir bīstami, neparedzami un mazliet traki – tieši tāpat kā viņš pats.
Pēc lielā kritiena banānu krūmā Zaraza nolēma, ka viņam vajag revanšu. Viņš noslaucīja no pleciem lapas, izpurināja matus un lepni paskatījās apkārt, it kā nekas nebūtu noticis.
Taču džungļi nebija gatavi viņu tik viegli atlaist.
Viņš ieraudzīja vēl garāku liānu, kas karājās pāri nelielai kraujai. “Šoreiz viss būs ideāli,” Zaraza noteica pats sev un, ieskrējies no visa spēka, satvēra liānu.
Pirmajā brīdī viss tiešām izskatījās iespaidīgi — viņš lidoja pāri džungļu takai gluži kā filmā. Taču pusceļā izrādījās, ka liāna nav piestiprināta pie koka, bet gan pie veca, sausa zara.
Zars nolūza ar skaļu krakšķi.
Zaraza kopā ar visu liānu iegāzās seklā dubļu peļķē, izšļakstot dubļus uz visām pusēm. Netālu esošie pērtiķi sāka skaļi spiegt un dauzīt pa zariem, it kā smietos par viņu. Viens pat meta viņam banāna mizu tieši uz galvas.
Dusmīgs, bet arī smiedamies pats par sevi, Zaraza izrāpās no dubļiem un pēkšņi pamanīja, ka viņa priekšā stāv vecs tukāns ar ļoti nopietnu skatienu. Putns nolieca galvu un skaļi ieķērcās, it kā teiktu:
“Varbūt pietiek šūpoties?”
Taču Zaraza tikai pasmaidīja, pacēla no zemes lielu palmas lapu un aptina to sev apkārt kā džungļu karaļa apmetni.
“Es vēl neesmu beidzis,” viņš noteica un devās dziļāk džungļos, kur tālumā jau šūpojās nākamā liāna.


Lasīt citus šī autora blogus