Siltā pēcpusdienas saule lēni slīdēja pāri jūras krastam, krāsojot viļņus zeltainos atspulgos. Smiltis bija vēl siltas no dienas karstuma, un viegls vējš rotaļājās ar matiem.
Uldis stāvēja pie pašas ūdens malas, ļaujot viļņiem apskalot pēdas. Viņš pat nepamanīja, kā aiz muguras klusi pienāca Vislabaakaa.
“Tu vienmēr skaties tā, it kā jūra tev kaut ko čukstētu,” viņa viegli noteica, pietuvojoties tik tuvu, ka viņas balss gandrīz saplūda ar vēja šalkām.
Uldis pagriezās, un uz mirkli viss apkārt šķita apstājies. Viņas skatiens bija rotaļīgs, bet tajā pašā laikā dziļš un vilinošs.
“Varbūt tā arī ir,” viņš pasmaidīja. “Bet šobrīd… es dzirdu tikai tevi.”
Viņa paslīdēja vēl tuvāk, ļaujot pirkstu galiem viegli pieskarties viņa rokai. Tas bija tik tikko jūtams pieskāriens, bet tas uzreiz lika sirdij pukstēt straujāk.
“Un ko es tev saku?” viņa čukstēja, skatoties tieši acīs.
Uldis uz mirkli vilcinājās, tad maigi satvēra viņas roku. “Ka man vajadzētu palikt.”
Viņas smaids kļuva dziļāks. Viņa lēnām pievilkās klāt, līdz starp viņiem vairs nebija gandrīz nekādas distances. Jūras šalkas kļuva par fonu, kamēr viņu pasaule saruka līdz vienam mirklim.
Viņas elpa viegli skāra viņa kaklu, un viņa klusi iesmējās: “Pareizi.”
Viņu kustības kļuva drošākas, bet joprojām rotaļīgas — kā deja, kurā katrs solis bija neparedzams, bet vilinošs. Saule slīdēja zemāk, un apkārtējā pasaule šķita izplūdusi, kamēr viņi palika tikai divatā — smiltīs, vējā un sajūtās, kas kļuva arvien intensīvākas.
Un tajā pēcpusdienā jūra tiešām čukstēja… bet viņi abi jau zināja, ko tā saka.
Saule jau slīdēja tuvāk horizontam, krāsojot debesis maigās rozā un oranžās nokrāsās. Jūra kļuva mierīgāka, it kā arī tā būtu nogurusi no dienas kaislīgā karstuma.
Vislabaakaa lēni atkāpās tikai tik daudz, lai varētu ieskatīties Ulda acīs. Viņas skatiens bija dziļāks nekā iepriekš — mazāk rotaļīgs, vairāk vilinoši nopietns.
“Tu tiešām paliksi?” viņa klusi jautāja.
Uldis viegli pasmaidīja, ar pirkstiem aizslidinot gar viņas roku, it kā negribētu pārraut to neredzamo saikni, kas starp viņiem bija izveidojusies. “Man šķiet, ka es vairs nemaz nevaru aiziet.”
Viņa iesmējās — klusi, gandrīz kā noslēpumu. Tad, neatraujot skatienu, viņa paņēma viņa roku un lēnām aizveda prom no ūdens malas, dziļāk smiltīs, kur vējš bija maigāks un pasaule šķita vēl klusāka.
Viņi apsēdās, plecu pie pleca. Starp viņiem valdīja patīkams klusums, kas nebija ne neērts, ne tukšs — tas bija piepildīts ar sajūtām, kas virmoja gaisā.
Vislabaakaa viegli atbalstīja galvu pret viņa plecu. “Dažreiz viss sākas tik vienkārši,” viņa čukstēja.
Uldis pagriezās pret viņu, viņa roka maigi pieskārās viņas vaiga līnijai. “Un kļūst par kaut ko, ko negribas pazaudēt.”
Viņu tuvība kļuva siltāka, dziļāka — ne vairs tikai rotaļīga, bet īsta. Viņu smiekli saplūda ar jūras šalkām, un katrs pieskāriens bija kā klusējošs solījums.
Kad saule beidzot pazuda aiz horizonta, viņi joprojām palika tur — smiltīs, viens otram blakus, ļaujot vakaram lēnām viņus apņemt.
Un šoreiz neviens nesteidzās prom.


Lasīt citus šī autora blogus