Vakars bija silts, un virs pļavām lēni slīdēja viegla migla. Uldis, mazliet satraukts un mazliet ziņkārīgs, gāja pa taciņu uz veco lauku pirti ezera krastā. Draugi jau sen bija stāstījuši, ka šī vieta ir īpaša — ne tikai dēļ karstās lāvas un smaržīgajiem bērzu zariem, bet arī dēļ atmosfēras, kas lika aizmirst visu apkārtējo pasauli.
Kad viņš atvēra pirts durvis, viņu apņēma karstuma vilnis un salda kadiķu smarža. Sveces dega stūros, metot maigu, zeltainu gaismu pār koka sienām. Pirts telpā jau bija trīs daiļavas — katra atšķirīga, katra savā veidā valdzinoša.
Viena bija tumšmataina un noslēpumaina, ar dziļu skatienu un lēnu smaidu. Otra — gaišmataina, ar dzirkstošu smieklu un rotaļīgu raksturu. Trešā bija rudmate ar ugunīgu temperamentu un acīm, kurās mirdzēja vakara gaisma.
Uldis sajuta, kā viņa sirds sāk sisties straujāk.
— Tu kavējies, — gaišmatainā pasmaidīja, pasniedzot viņam bērzu slotiņu.
— Mēs jau domājām, ka nobijies, — rudmate piebilda ar vieglu smīnu.
Uldis pasmējās un noslaucīja pieri.
— Varbūt mazliet, — viņš atzina.
Tumšmatainā piegāja tuvāk un ar vieglu kustību uzlika roku viņam uz pleca.
— Nav no kā baidīties. Šovakar vienkārši atslābsti.
Viņi visi apsēdās uz karstās lāvas. Gaiss bija pilns ar tvaiku, bērzu un piparmētru smaržu. Meitenes smējās, sarunājās un ik pa laikam aplēja akmeņus ar ūdeni, liekot karstumam piepildīt visu telpu vēl spēcīgāk.
Kad Uldis jau juta, ka karstums kļūst pārāk intensīvs, gaišmatainā satvēra viņu aiz rokas.
— Nāc, laiks atvēsināties.
Viņi visi izskrēja ārā basām kājām, un nakts gaiss šķita neticami svaigs. Ezers mierīgi viļņojās mēness gaismā. Rudmate ieskrēja ūdenī pirmā, uzšļācot pārējiem aukstas piles. Gaišmatainā skaļi smējās, bet tumšmatainā klusējot iegāja ūdenī līdz ceļiem un pagriezās pret Uldi.
Viņas mati bija slapji, acis tumšas un noslēpumainas.
— Nu? Vai stāvēsi krastā visu nakti?
Uldis iebrida ūdenī, un vēsums lika viņam aizraut elpu. Kad viņš pienāca tuvāk, visas trīs daiļavas bija viņam apkārt — smejoties, rotaļājoties un šļakstoties mēness gaismā.
Tajā brīdī viņš saprata, ka šī nakts viņam paliks atmiņā vēl ilgi. Ne jau tikai dēļ skaistajām sievietēm vai pirts karstuma, bet dēļ sajūtas, ka viņš ir nonācis vietā, kur viss šķiet viegli, silti un mazliet maģiski.
Pēc peldes ezera ūdenī viņi lēnām atgriezās pirtī. Ārā nakts bija kļuvusi vēl tumšāka, un virs ezera pacēlās viegla migla. Uldis juta, kā vēsais ūdens vēl joprojām kutina ādu, bet pirts siltums viņu apņēma kā mīksta sega.
Tumšmatainā meitene piegāja pie krāsns un uzlika uz akmeņiem pāris lāses piparmētru ūdens. Gaiss piepildījās ar saldu un reibinošu smaržu. Gaišmatainā apsēdās Uldim blakus un viegli pasmaidīja.
— Nu, vairs neizskaties tik satraukts, — viņa noteica.
— Varbūt tāpēc, ka sāk patikt, — Uldis atbildēja, un visi iesmējās.
Rudmate paņēma bērzu slotiņu un viegli pieskārās Ulda pleciem.
— Tad tev vēl daudz kas priekšā.
Viņš aizvēra acis, sajūtot silto tvaiku, bērzu smaržu un slotiņas vieglos pieskārienus. Viss šķita mierīgs un nesteidzīgs. Meitenes ik pa brīdim smējās, savā starpā jokojās un stāstīja stāstus par citām vasaras naktīm, citām pirtīm un citiem piedzīvojumiem.
Kad karstums kļuva pārāk spēcīgs, viņi izgāja uz terases. Nakts debesis bija pilnas zvaigžņu, un ezers atspoguļoja mēnesi kā sudrabainu spoguli.
Uldis apsēdās uz koka sola, un gaišmatainā viņam pasniedza krūzi ar vēsu zāļu tēju.
— Par pirmo reizi pirtī, — viņa teica.
— Un par to, lai tā nebūtu pēdējā, — rudmate piebilda.
Tumšmatainā klusējot pacēla savu krūzi un viegli pasmaidīja. Tajā mirklī Uldis juta, ka šī nakts ir kļuvusi par kaut ko vairāk nekā vienkāršu pirts vakaru. Tā bija kļuvusi par atmiņu, kas vienmēr atgādinās par vasaru, smiekliem, tveici un skaistiem cilvēkiem blakus.


Lasīt citus šī autora blogus