Uldis visu dzīvi bija tēlojis baigo dāmu ekspertu. Draugiem viņš stāstīja:
— Es jau neko… man tās dejotājas droši vien pašas prasīs manu numuru.
Bet, kad viņš pirmo reizi iegāja striptīza klubā, viss viņa “mačo” tēls sabruka ātrāk nekā plastmasas krēsls zem kaimiņa Jāņa.
Pie ieejas viņš tā satraucās, ka apsargam vietā, lai parādītu pasi, pasniedza veikala atlaižu karti.
— Kungs, man nevajag atlaidi desai, man vajag jūsu dokumentu, — apsargs noteica.
Uldis nosarka tik sarkans kā tomāts saulē un beidzot tika iekšā.
Iekšā skanēja skaļa mūzika, gaismas mirgoja, un Uldis centās izskatīties ļoti mierīgs. Viņš apsēdās pie galdiņa, sakrustoja rokas un domāja, ka izskatās noslēpumains un bīstams.
Patiesībā viņš izskatījās kā cilvēks, kurš gaida rindā pie zobārsta.
Kad pienāca viesmīle un jautāja:
— Ko jūs dzersiet?
Uldis satraukumā atbildēja:
— Vienu kefīru.
Viesmīle klusēja. Draugi klusēja. Pat mūzika šķita uz sekundi apstājās.
— Varbūt tomēr kolu? — viņa uzmanīgi pajautāja.
— Jā… kolu. Lielo. Ar salmiņu, — Uldis nočukstēja.
Vēlāk viena dejotāja pienāca pie Ulda un smaidot apsēdās blakus. Uldis tā sabijās, ka netīšām apgāza savu dzērienu sev klēpī.
— Viss kārtībā? — dejotāja jautāja.
— Jā… es vienkārši vienmēr tā svīstu, kad redzu… cilvēkus, — Uldis nomurmināja.
Kad sākās deja uz skatuves, Uldis bija tik pārsteigts, ka aplaudēja nepareizajos brīžos. Vienā brīdī viņš sāka aplaudēt tik skaļi, ka pārējie cilvēki pagriezās skatīties uz viņu, nevis uz skatuvi.
Pašās vakara beigās viņš bija tik noguris no satraukuma, ka pie garderobes paņēma nevis savu jaku, bet pilnīgi svešu rozā mēteli ar kažokādas apkakli.
Viņš izgāja ārā, uzvilka to un lepni teica draugiem:
— Nu ko… šis vakars mani ir mainījis.
Tikai mājās viņš saprata, ka kabatā ir lūpu krāsa, trīs matu gumijas un zīmīte:
“Lūdzu atdod manu mēteli. Paldies.


Lasīt citus šī autora blogus