Nakts bija silta un ezera virsma mirdzēja mēness gaismā kā sudrabs. Tiptaps bija atnācis uz peldi viens, cerot vienkārši atvēsināties pēc garās dienas. Viņš novilka drēbes, iegāja ūdenī un ļāva sev ieelpot nakts klusumu.
Tad viņš pamanīja viņu.
Dažus metrus tālāk ūdenī peldēja brunete ar gariem, slapjiem matiem, kas pielipa pie pleciem. Mēness izgaismoja viņas seju un vieglo smaidu. Viņa pagriezās pret Tiptapu un pasmaidīja vēl platāk.
— Izskatās, ka neesmu vienīgā, kam patīk nakts peldes, — viņa klusi noteica.
Tiptaps sajuta, kā sirds sāk sisties straujāk.
— Acīmredzot nē, — viņš atbildēja, cenšoties izklausīties mierīgs.
Abi lēni peldēja tuvāk viens otram. Ūdens apskāva viņu kailos augumus, bet starp viņiem valdīja nevis neērtība, bet gan dīvaina tuvība. Brunete ar roku viegli atbīdīja slapjos matus no sejas un ieskatījās viņam acīs.
— Mani sauc Elīna, — viņa noteica.
— Tiptaps, — viņš pasmaidīja.
Viņi runāja par visu un neko — par vasaras naktīm, par bērnības atmiņām, par to, cik skaisti ir būt šeit, tālu no cilvēkiem. Vārdi plūda tik viegli, it kā viņi būtu pazīstami jau sen.
Kad viņi iznāca no ūdens, abi apsēdās uz siltā koka mola. Nakts gaiss bija silts, un viņu pleci gandrīz pieskārās. Elīna viegli uzlika roku uz Tiptapa rokas, un viņš sajuta, kā pār viņu pārskrien patīkams satraukums.
Viņš pagriezās pret viņu, un viņu skatieni sastapās. Brunete pietuvojās tuvāk, viņas smaids kļuva maigāks, un pēc mirkļa viņu lūpas satikās maigā, lēnā skūpstā.
Mēness atspīdēja ezerā, nakts bija klusa, un šķita, ka pasaule uz brīdi ir apstājusies tikai viņiem diviem.


Lasīt citus šī autora blogus