Tiptaps pirmo reizi apstājās pie salona ar nosaukumu “Baudas Paradīze”. Ārpusē dega maigas laternas, bet aiz stiklotajām durvīm valdīja puskrēsla un mierīga mūzika. Viņa sirds sitās straujāk nekā parasti — ziņkāre mijās ar vieglu satraukumu.
Kad viņš iegāja salonā, viņu sagaidīja divas tumšmates — viena ar gariem, viļņainiem matiem un dziļām brūnām acīm, otra ar noslēpumainu smaidu un melniem matiem, kas krita pāri pleciem kā zīds. Abas kustējās lēni un graciozi, it kā būtu daļa no pašas mūzikas.
“Šovakar tev nav jādomā ne par ko,” viena no viņām maigi noteica, pieskaroties viņa rokai. “Vienkārši atslābinies.”
Telpa bija piepildīta ar siltu sveču gaismu, vaniļas un sandalkoka aromātu. Tiptaps apgūlās uz masāžas galda, un jau pēc pirmā pieskāriena viņš sajuta, kā no pleciem pazūd viss dienas nogurums.
Tumšmates darbojās nesteidzīgi un harmoniski — viena maigi masēja viņa plecus un muguru, kamēr otra lēni pārslīdēja ar pirkstiem pār rokām un kaklu. Viņu kustības bija tik saskaņotas, ka šķita — tās lasa viņa domas.
Tiptaps aizvēra acis un ļāvās sajūtām. Silto eļļu pieskārieni, maigā mūzika un abu sieviešu klātbūtne radīja sajūtu, it kā viņš būtu nonācis citā pasaulē, kur nepastāv ne steiga, ne rūpes.
Vienā brīdī viņš sajuta, kā viena no tumšmatēm piekļaujas tuvāk un čukst viņam pie auss: “Tu vari vienkārši baudīt šo mirkli...” Viņas balss bija tik maiga, ka pār viņa ķermeni pārskrēja vieglas tirpas.
Kad masāža beidzās, Tiptaps vēl kādu brīdi gulēja nekustīgi, klausoties mūzikā un sajūtot, kā sirdī ieplūst neparasts miers. Viņš piecēlās lēni, paskatījās uz abām tumšmatēm un pasmaidīja.
Tā bija pirmā reize, kad viņš bija baudījis ko tik juteklisku un īpašu. Izejot ārā vēsajā naktī, viņš vēl ilgi juta vaniļas smaržu uz savas ādas un atcerējās tumšo acu skatienus, kas viņu pavadīja līdz pašām durvīm.
Kad Tiptaps iznāca no “Baudas Paradīzes”, vakara gaiss šķita pavisam citāds — vēsāks, maigāks, pilns ar dīvainu vieglumu. Ielas laternas atspīdēja lietus peļķēs, un viņš vēl aizvien juta silto eļļu aromātu uz savas ādas.
Taču, kad viņš jau grasījās doties prom, salona durvis aiz muguras vēlreiz atvērās.
Viena no tumšmatēm — tā ar viļņainajiem matiem — iznāca ārā un pasauca viņu vārdā.
“Tiptap,” viņa teica, pasniedzot nelielu tumši sarkanu kartīti. “Mēs rīkojam īpašus vakarus tikai dažiem viesiem. Varbūt kādu dienu vēlēsies atgriezties.”
Viņas smaids bija noslēpumains, un acis mirdzēja sveču gaismā, kas plūda no salona logiem. Tiptaps paņēma kartīti un pamanīja uz tās vien dažus vārdus: “Nakts pieskārienu ceremonija.”
“Kas tas ir?” viņš klusi pajautāja.
Tumšmate piegāja pavisam tuvu, tik tuvu, ka viņš sajuta viņas smaržas — vieglu jasmīna un vaniļas sajaukumu.
“Tas ir vakars, kurā cilvēki aizmirst visu, kas viņus nomāc,” viņa nočukstēja. “Tur nav telefonu, nav pulksteņu, nav steigas. Tikai mūzika, sveces un sajūtas.”
Pirms viņš paspēja ko atbildēt, viņa viegli pieskārās viņa vaigam un atgriezās salonā.
Nākamās dienas Tiptaps nespēja aizmirst ne tumšmati, ne viņas balsi. Kartīte stāvēja uz galda blakus gultai, un katru vakaru viņš uz to paskatījās arvien ilgāk.
Beidzot, pēc nedēļas, viņš atgriezās.
Salonā valdīja vēl dziļāka puskrēsla nekā iepriekš. Gar sienām dega sveces, gaisā virmoja kanēļa un sandalkoka smarža, bet fonā skanēja lēna, mierīga mūzika.
Abas tumšmates viņu sagaidīja ar klusām, noslēpumainām smaidiem.
“Tu tomēr atnāci,” viena no viņām teica.
Tiptaps tikai pamāja ar galvu.
Viņš vēl nezināja, ko šī nakts nesīs, taču sirdī juta — tā būs vēl neaizmirstamāka par pirmo.


Lasīt citus šī autora blogus