Taksis bija slavens visā ciemā ar divām lietām – savu skaļo balsi un veco, šķībo ķerru, kuru viņš lepni sauca par “Mercedes-Benz Rural Edition”.
Blondīne vienu saulainu pēcpusdienu stāvēja pie veikala un sūdzējās:
— Man ir garlaicīgi… gribu kādu piedzīvojumu!
Tieši tajā brīdī aiz stūra ar draudīgu graboņu izripoja Taksis savā ķerrā. Viena riepa čīkstēja, otra bija aptīta ar izolācijas lentu, bet sēdeklis bija uztaisīts no veca dīvāna spilvena.
— Lec iekšā, Blondīn! — viņš lepni uzsauca. — Parādīšu tev dzīvi!
Blondīne paskatījās uz ķerru un saminstinājās:
— Vai tā vispār brauc?
— Brauc? — Taksis aizvainoti iepleta acis. — Šitā ķerra reiz nobrauca no viena ciema gala līdz otram bez apstāšanās!
— Cik ilgi tas prasīja?
— Trīs dienas… bet tomēr nobrauca.
Blondīne iesmējās un iekāpa. Tiklīdz Taksis iestūma ķerru no kalniņa, tā sāka ripot arvien ātrāk.
— Taksi! — Blondīne ieķērās malās. — Tu taču teici, ka viss ir droši!
— Ir! Vienkārši bremzes ir vairāk domātas dekoram!
Ķerra ar milzīgu troksni traucās pa grants ceļu. Viņi pabrauca garām pārsteigtam kaimiņam, trim vistām un dusmīgai kazai, kura nezin kāpēc nolēma dzīties pakaļ.
— Taksi! Kaza mūs vajā!
— Neuztraucies! — viņš kliedza. — Pagājušoreiz viņa noķēra tikai ķerras aizmuguri!
Pēc dažām sekundēm ķerra ielidoja milzīgā peļķē. Dubļi uzšļācās visos virzienos, Blondīnei mati bija pilni ar zāli, bet Taksim uz galvas bija pielipusi lapa.
— Tu izskaties kā purva princese, — viņš iesmējās.
— Bet tu kā bezpajumtnieks, kurš zaudējis cīņu ar krūmu!
Abi smējās tik stipri, ka nepamanīja, ka ķerra turpina ripot lejā no kalna tieši uz vecā dīķa pusi.
— Taksi… — Blondīne lēnām noteica. — Man šķiet, mēs tūlīt ielidosim ūdenī.
— Nē, nē, es visu kontrolēju…
Tieši tajā brīdī ķerras ritenis atdalījās un aizripoja pa savu ceļu.
— Labi, tagad es kontrolēju mazliet mazāk!
Ar milzīgu “PLUNKŠ!” abi kopā ar ķerru ielidoja seklajā dīķī. Taksis izrāpās ārā viss slapjš, ar ūdenszālēm uz pleciem, un lepni pateica:
— Redzi? Teicu, ka būs piedzīvojums.
Blondīne sēdēja ūdenī, slapja no galvas līdz kājām, un smējās tik stipri, ka nespēja parunāt.
Pēc brīža viņa noteica:
— Zini ko? Rīt braucam vēlreiz.
Taksis lepni uzsita pa savu ķerru.
— Protams. Tikai vispirms man jāsameklē tas ritenis.


Lasīt citus šī autora blogus