Meža ielokā, kur vecais ozols stāvēja kā karalis, Spox sēdēja uz celma, dusmīgi krācot. Viņa liela, pūkaina aste kratījās no neapmierinātības, jo kāds nelūgts viesis bija traucējis viņa pēcpusdienas miegu.
“Kas tur tik trokšņo?!” Spox iekliedzās, bet viņa balss drīz vien tika pārklāta ar vēl skaļāku čiepšanu.
No krūmiem izšāvās Zaķis, maziem, straujiem soļiem tuvojamies Spox. Viņa ausis stāvēja kā antenas, un acis mirdzēja kā divi mazi dimanti.
“Nu, Spox, es tikai mēģināju atrast kādu burkānu,” zaķis sacīja, cenšoties izskatīties nevainīgs.
“Burkānu?! Šis ir mans celms! Mans!” Spox trīcēja no dusmām un mēģināja pacelties, bet viņa kājas bija pārāk īsas un celms pārāk augsts.
Zaķis aizķērās ar vienu kāju un gandrīz ietriecās Spox astē. “Ups… varbūt mēs varam dalīties?” viņš piedāvāja, mēģinot glābt situāciju.
Spox ilgi skatījās uz viņu, tad pēkšņi sāka smieties. Tas bija smieklīgs smiekls, kas rezonēja visā meža ielokā.
“Dalīties? Ha! Nu labi, bet tikai ja tu izrādīsi, ka zini, kā pareizi sēdēt uz celma!” Spox teica un pagrieza asti, aicinot zaķi kāpt augšup.
Zaķis pacēlās, saburzīja ausis un mēģināja ieņemt majestātisku pozu. Rezultātā viņš nokrita no celma otrā pusē, bet abi sāka smieties tik skaļi, ka pat vecais ozols šķita krata zaru galus no smiekliem.
Un tā meža ielokā vecais ozols kļuva par liecinieku tam, kā Spox un Zaķis, sākot ar konfliktu, beidza dienu smejoties un daloties gan celma augstumā, gan burkānos.


Lasīt citus šī autora blogus