Spox bija dzirdējis par “Sado Mazo Prieciņu Klubiņu” jau sen. Pilsētā klīda leģendas, ka tur cilvēki maksā lielu naudu, lai viņus iepļaukā ar samta spilveniem, piesien pie krēsla un piespiež klausīties deviņas stundas garu lekciju par nodokļiem.
Vienu lietainu piektdienas vakaru Spox, ģērbies melnā mētelī un ar dramatisku sejas izteiksmi, devās uz vecu pagrabu pilsētas malā. Virs durvīm karājās šķība izkārtne: “SADO MAZIE PRIECIŅI – ieeja drosmīgajiem, izeja apkaunotajiem.”
Iekšā valdīja puskrēsla. Pie sienām dega sarkanas sveces, fonā spēlēja skumjš akordeons, bet pie galda sēdēja barga sieviete vārdā Sfinksa melnā korsetes kleitā.
“Tu esi Spox?” viņa auksti jautāja.
“Jā,” viņš atbildēja, cenšoties izskatīties drosmīgs, kaut gan kājas trīcēja kā želejai autobusā.
“Vai esi gatavs piedzīvot sado mazos prieciņus?”
“Es domāju, ka jā…”
Sfinksa lēni piecēlās, piegāja tuvāk un uzlika viņam uz deguna rozā klauna degunu.
“Pirmais pārbaudījums,” viņa noteica. “Tu desmit minūtes stāvēsi kaktā un skaļi dziedāsi par savām neveiksmēm mīlestībā.”
Spox apjuka, bet paklausīja.
“Es tevi mīlēju, Ingaaaa… bet tu aizgāji pie traktora vadītājaaaa…”
No tumšā stūra kāds vīrietis ādas biksēs sāka raudāt.
“Šis ir pārāk personīgi…”
Tad nāca otrais pārbaudījums. Spox tika piesiets pie veca koka krēsla, bet Sfinksa lēnām pienāca ar draudīgu skatienu.
“Tagad būs kas patiešām nežēlīgs,” viņa čukstēja.
Spox norija siekalas.
Sfinksa pacēla vecu avīzi un sāka skaļi lasīt elektrības cenu pieaugumu, apkures tarifus un kartupeļu cenas tirgū.
“Divi eiro par kilogramu…” viņa auksti noteica.
“Lūdzu, nē…” Spox ievaidējās. “Ne kartupeļus…”
Bet ar to viss nebeidzās. Viņu vēl piespieda apēst aukstu griķu porciju bez mērces, skatoties acīs cilvēkam, kurš visu laiku stāstīja par savu kriptovalūtu biznesu.
Pēc stundas Spox iznāca no pagraba bāls, izspūris un emocionāli salauzts.
Pie durvīm viņu panāca Sfinksa.
“Nu?” viņa jautāja. “Vai tev patika?”
Spox ilgi klusēja, paskatījās tukšumā un nočukstēja:
“Es vēl būtu pacietis visu… bet tie griķi bez mērces bija par daudz…”
Spox vairākas dienas pēc notikušā nespēja mierīgi paskatīties ne uz griķiem, ne elektrības rēķiniem. Katru reizi, kad veikalā redzēja akciju kartupeļiem, viņš viegli nodrebēja un aizdomīgi palūkojās apkārt, vai kaut kur tuvumā neslēpjas Sfinksa ar avīzi rokās.
Tomēr ziņkārība viņu nepameta.
Pēc nedēļas Spox saņēma melnu aploksni. Uz tās ar sarkaniem burtiem bija rakstīts:
“Tu esi uzaicināts uz īpašo vakaru – Tumšo Mazo Prieciņu Nakts.”
Spox ilgi skatījās uz aploksni.
“Es neiešu,” viņš sev stingri teica.
Pēc desmit minūtēm viņš jau vilka melno mēteli un spodrināja kurpes.
Kad Spox ieradās pagrabā, tur viss bija vēl tumšāks nekā iepriekš. Pie sienām dega melnas sveces, fonā skanēja dramatiska vijole, un stūrī kāds vīrietis samta halātā dzēra tomātu sulu no vīna glāzes un skatījās sienā ar dziļām eksistenciālām ciešanām.
Sfinksa viņu sagaidīja ar noslēpumainu smaidu.
“Šovakar būs īpašais pārbaudījums,” viņa noteica.
“Vai tas atkal būs par kartupeļiem?” Spox satraukti jautāja.
“Vēl ļaunāk.”
Spox kļuva bāls.
Sfinksa aizveda viņu līdz galdiņam, uz kura stāvēja vecs portatīvais dators.
“Tagad tu sēdēsi šeit,” viņa teica, “un tev būs jāpalīdz man atcerēties parolei pievienoto e-pastu no 2014. gada.”
Spox uzreiz sāka smagi elpot.
“Es nevaru… lūdzu… ne šo…”
“Tu vari,” Sfinksa čukstēja. “Atceries visus savus vecos segvārdus. Atceries visas neveiksmīgās paroles. Atceries to kaķa vārdu, kuru tu ieliki parolei pēc šķiršanās.”
Spox svīda. Viņš ievadīja:
spox123
Nepareizi.
spoxforever
Nepareizi.
ingaunmiledziba2017
Nepareizi.
Tad pēkšņi dators nopīkstēja. Ekrāns atvērās.
Spox šokā paskatījās uz Sfinksu.
“Kas bija parole?”
Viņa klusējot pagrieza ekrānu pret viņu.
turbo_gurkis_69
Spox nosarka tik stipri, ka gandrīz aizdegās no svecēm.
Bet ļaunākais vēl tikai nāca.
Sfinksa lēnām pasniedza viņam vecu telefonu.
“Tagad tu lasīsi savas 2016. gada sarakstes.”
“Es labāk ēstu sausos griķus…”
“Par vēlu.”
Pēc stundas Spox bija emocionāli iznīcināts. Viņš bija atradis ziņas ar tekstiem:
“Čau, kā iet?”
“Tu dusmojies?”
“???”
“Nu labi…”
Un vēl trakāk – viņš bija atradis savu veco profilbildi, kur viņš pozēja saulesbrillēs, pie sveša BMW un ar uzrakstu:
“Dzīve ir vilks.”
Kad Spox beidzot izgāja no pagraba, viņš ilgi stāvēja lietū un klusēja.
“Nu?” Sfinksa jautāja. “Vai tagad saproti, kas ir īstās sāpes?”
Spox tukši paskatījās tālumā.
“Jā…” viņš čukstēja. “Un man šķiet, ka es nekad vairs neatvēršu Facebook atmiņas…”


Lasīt citus šī autora blogus