Spox visu mūžu bija dzīvojis pārliecībā, ka viņa “mantība” ir kaut kas ļoti iespaidīgs, gandrīz leģendārs. Dušā vienmēr pustumsā, zem segas tikai pa diagonāli, un pie spoguļa – tikai no drošā attāluma.
Taču kādu saulainu vasaras rītu viss mainījās.
Spox bija nolēmis, ka jādzīvo drosmīgāk. Viņš uzvilka savu veco peldšortu, aizgāja uz upi un, nevienam nemanot, aiz krūmiem nolēma pārģērbties. Taču liktenis bija sagatavojis nodevīgu pārsteigumu – šortu aukla ieķērās zarā, Spox paklupa pār akmeni un ar dramatisku “āāā!” iegāzās zālē.
Tieši tajā brīdī spožā saules gaisma krita tieši tur.
Spox sastinga.
“Ak dies… tas ir viņš?” viņš noburkšķēja, skatoties lejup kā arheologs, kurš atradis sen pazaudētu artefaktu.
No malas sāka smieties kāds makšķernieks: — Draugs, neuztraucies! Aukstā rīta gaisā visiem tā gadās!
Spox, sarkans kā tomāts, mēģināja steigā piecelties, taču peldšorti vēl aizvien bija ieķērušies zarā. Viņš lēkāja uz vienas kājas, vicinājās kā vētrā sapinusies kaija un beigās nogāza blakus esošo saliekamo krēslu, uz kura bija uzlikta termosa krūze.
Karstā kafija izlija zālē.
Makšķernieks nopūtās: — Nu redz, tagad tev ir divas traģēdijas vienā rītā.
Spox beidzot atbrīvojās, uzvilka šortus un, cenšoties saglabāt cieņu, lepni aizsoļoja prom. Pēc piecām sekundēm viņš atgriezās.
— Atvainojiet… tie ir mani šorti. Es aizgāju jūsu biksēs.
Makšķernieks ilgi klusēja, tad tikai noteica: — Diena tev tiešām iesākusies grandiozi.


Lasīt citus šī autora blogus