Spox bija cilvēks ar lielām jūtām un… vēl lielāku neveiklību. Viņa sirds jau kādu laiku piederēja Bamslim — noslēpumainam, dzirkstošam un, jāatzīst, diezgan stipram “alko” raksturam ar harizmu, kas spēja apburt jebkuru.
Viņu pirmā tikšanās notika kādā klusā vakarā, kad Spox nolēma “tikai mazliet atslābināties”.
“Nu, tikai viens malks,” viņš sev teica.
Bamslis, protams, bija citās domās.
— “Ak, Spox… tu vienmēr tā saki,” šķita, ka pudeles stikls viņam čukst.
Un tā sākās viņu dīvainā, kaislīgā… un nedaudz katastrofālā romance.
Ar katru vakaru Spox kļuva arvien drosmīgāks. Viņš runāja skaļāk, smējās skaļāk un reiz pat mēģināja dejot ar krēslu, uzskatot to par ļoti pievilcīgu partneri.
Bamslis vienmēr bija tur — vilinošs, sildošs, mazliet bīstams.
Vienā īpaši liktenīgā vakarā Spox nolēma atzīties savās jūtās.
— “Bamsli… tu mani saproti labāk nekā jebkurš,” viņš nopietni teica, skatoties pudelē kā dziļā dvēseles akā.
Atbilde, protams, nenāca vārdos — bet efekts bija tūlītējs.
Pēc pāris “sarunām” Spox jau bija pārliecināts, ka viņi ir radīti viens otram. Viņš pat mēģināja uzrakstīt mīlestības dzejoli… kas diemžēl beidzās ar to, ka viņš aizmiga pusvārdā uz galda, apskaujot savu “mīļoto”.
Nākamajā rītā romantika izklausījās mazliet citādi.
Galva dunēja, sirds vēl joprojām “mīlēja”, bet ķermenis kategoriski nepiekrita turpināt šo attiecību tādā pašā tempā.
— “Laikam mums vajag… pauzi,” Spox nomurmināja, skatoties uz Bamsli ar vieglu cieņu… un vēl lielāku piesardzību.
Bet kaut kur dziļi viņš zināja — šī nebija vienkārša simpātija. Tā bija tāda mīlestība, kas nāk ar smiekliem, kļūdām un dažreiz arī ar ļoti skaļu rīta nožēlu.
Un, godīgi sakot, Spox vēl nebija līdz galam gatavs no tās atteikties.
Pēc “attiecību pauzes” Spox bija pilns apņēmības sākt jaunu dzīvi.
— “Viss! Es kontrolēju situāciju!” viņš lepni paziņoja spogulim.
Spogulis, starp citu, viņam neticēja.
Bet tad… vakarā, kā no likteņa ironijas, Spox skapī ieraudzīja Bamsli.
Stāvēja tur — kluss, spīdīgs un… aizdomīgi pievilcīgs.
— “Tu vēl esi šeit?” Spox iepleta acis.
— “Es NEKAD neesmu prom,” šķita, ka Bamslis noslēpumaini atbild.
Un viss. Cīņa bija zaudēta, vēl pirms sākās.
Šoreiz viss aizgāja pa pilnīgu sviestu.
Spox nolēma, ka viņam ar Bamsli vajag “nopietnāku attiecību līmeni”.
Viņš uzklāja galdu. Aizdedzināja sveces. Uzlika romantisku mūziku… kas kaut kādā brīdī pārvērtās par vecu ballīšu hitu no 2000ajiem.
— “Šovakar būs īpaši,” viņš nopietni noteica.
Pēc pirmā malka — viņš sāka runāt filozofiski.
Pēc otrā — viņš sāka dziedāt.
Pēc trešā — viņš bija pārliecināts, ka ir pasaules labākais dejotājs.
Un tad sākās kulminācija.
Spox nolēma uzrīkot “romantisko šovu”.
Viņš paķēra slotu, uzlika uz galvas katlu un paziņoja:
— “Es esmu MĪLESTĪBAS KARALIS!”
Bamslis, protams, neko neteica… bet situācija kļuva arvien dīvaināka.
Spox sāka dejot tik aizrautīgi, ka paklupa aiz paklāja, apgriezās kā helikopters un… ieslīdēja tieši dīvānā ar triumfējošu:
— “Tas bija plānots!”
Bet ar to viss nebeidzās.
Nākamajā rītā Spox pamodās ne tikai ar galvassāpēm… bet arī ar pilnīgi neizskaidrojamu atklājumu.
Uz galda bija lapiņa.
Ar viņa paša rokrakstu.
“Spox + Bamslis = mūžīgi (bet varbūt tikai nedēļas nogalēs)”
Blakus bija uzzīmēta sirds… un kaut kas, kas izskatījās pēc kartupeļa ar sejām.
— “Es… es laikam esmu bijis ļoti nopietns,” viņš nočukstēja.
Viņš paskatījās uz Bamsli.
Bamslis klusēja. Bet šķita… mazliet uzvarējis.
Un tad Spox pieņēma lielo lēmumu.
— “Mēs būsim kopā… bet ar noteikumiem!”
Viņš pacēla pirkstu, it kā runātu ar ļoti nepaklausīgu draugu.
— “Tikai reizēm. Bez dejām ar slotu. Un noteikti bez katla uz galvas!”
Pauze.
— “…nu labi, varbūt reizēm ar katlu.”
Un tā viņu attiecības turpinājās — haotiskas, skaļas, pilnas neveiklības, bet arī… dīvaini siltas.
Jo, lai cik absurdi tas nebūtu, Spox bija atradis kaut ko īpašu.
Kaut ko, kas lika smieties, krist, piecelties… un reizēm apsolīt sev nekad vairs tā nedarīt.
Un tad… darīt atkal.


Lasīt citus šī autora blogus