Spox bija slavens ar to, ka no rītiem cēlās tik agri, ka pat gaiļi vēl domāja, vai vispār ir vērts mosties.
Tajā rītā viņš bija izdomājis aiziet uz pļavu pēc rasainām piparmētrām tējai. Migla vēl gulēja virs zemes, putni knapi čiepstēja, un viss apkārt bija tik kluss, ka varēja dzirdēt, kā kaut kur tālumā kaimiņa govs šķauda.
Spox soļoja pa taciņu, žāvājās un berzēja acis, līdz pēkšņi dzirdēja dīvainu čaukstēšanu no nātru pudura.
Viņš apstājās.
— Kas tur? Ezis? Mežacūka? Vai kaimiņa Jānis atkal meklē vakar pazaudētās bikses?
No nātrēm atskanēja skaļš:
— Au! Velns! Atkal sadūra!
Spox piesardzīgi piegāja tuvāk un gandrīz nometa savu piparmētru grozu.
Nātrēs stāvēja Blindīne. Pilnīgi kaila, ar matiem izjukušiem kā pēc cīņas ar vētru un seju, kurā bija sajaukts niknums, kauns un vēlme atrast, kurš vispār izgudroja nātres.
— Ko tu dari? — Spox izspieda.
Blindīne saknieba lūpas.
— Es vakar vakarā gāju peldēties. Noliku drēbes uz krūma. No rīta izrādījās, ka tās aiznesis vējš.
Spox paskatījās apkārt. Uz viena krūma zariņa tiešām karājās viena zeķe. Tikai viena.
— Nu… vismaz zeķe ir atradusies, — viņš neveikli noteica.
Blindīne paskatījās uz viņu tā, it kā apsvērtu, vai zeķi mest viņam sejā.
— Ļoti smieklīgi.
Spox mēģināja novērst skatienu, bet tas bija gandrīz neiespējami. Mēness bija pazudis, saule tikai lēnām kāpa augšā, rasa spīdēja uz zāles, un Blindīne, lai arī nikna, izskatījās kā meža feja, kas nejauši iekritusi nātru slazdā.
Tieši tajā brīdī Blindīne pakāpās atpakaļ un skaļi iepīkstējās.
— Ai! Atkal nātre!
Spox, gribēdams palīdzēt, metās uz priekšu, bet paslīdēja rasā un pats ielidoja nātru pudurī.
— AU! Pie velna! Kāpēc tās visur ir?!
Blindīne, redzot Spox ar nātrēm matos un piparmētrām pielipušām pie vaiga, sāka smieties tik skaļi, ka no tuvējā koka aizlidoja vārna.
— Nu redzi, — viņa caur smiekliem teica, — tagad vismaz neesmu vienīgā nelaimīgā.
Spox izrāpās ārā no nātrēm, sarkans kā tomāts.
— Ja godīgi, es šādu rītu nebiju plānojis.
— Es arī nē, — Blindīne pasmaidīja. — Bet vismaz tagad mums būs stāsts, ko nevienam nestāstīt.
Un tieši tajā brīdī vējš no tuvējā krūma nopūta pārējo Blindīnes apģērbu tieši Spox sejā.
Viņš palika stāvot, ar kleitu uz galvas un nātrēm zeķēs, kamēr Blindīne smējās tā, ka vairs nespēja nostāvēt kājās.


Lasīt citus šī autora blogus