Tumšais mežs bija kluss kā sena kapa vieta. Virs vecajām eglēm slīdēja migla, un Likteņa upe melni mirdzēja mēness gaismā. Vējš šalkoja starp zariem, nesot sev līdzi lietus, mitras zemes un savvaļas rožu smaržu.
Tūkstošgadīgais vampīrs Adrians gāja gar upes krastu viens.
Viņa melnais mētelis plīvoja vējā, un sarkanās acis uzmanīgi vēroja tumsu. Viņš bija dzīvojis pārāk ilgi, redzējis pārāk daudz, lai vēl ticētu liktenim. Bet šonakt kaut kas bija citādi.
Viņš sajuta viņu vēl pirms ieraudzīja.
Sievieti.
Pie upes.
Migla lēni pavērās, un Adrians apstājās. Mēness gaisma krita uz upes virsmu un apspīdēja Sfinksu, kura stāvēja ūdenī. Viņas tumšie mati bija slapji un līda pār kailajiem pleciem, kamēr upe apskāva viņas augumu kā melns zīda audums.
Viņa lēni pagriezās.
Viņas acis satikās ar Adriana skatienu.
Uz brīdi viss apstājās.
Vējš.
Upe.
Pat mežs.
Sfinkss neizskatījās pārsteigta. Viņa tikai klusām vēroja viņu, it kā būtu gaidījusi tieši šo nakti.
“Tu esi tas vampīrs,” viņa klusi teica.
Adrians pienāca soli tuvāk.
“Un tu esi sieviete, kuru es meklēju daudz ilgāk, nekā pats spēju saprast.”
Sfinkss lēni izkāpa no ūdens. Mēness gaisma slīdēja pār viņas ādu, un aukstās ūdens lāses spīdēja kā mazi kristāli. Adrians juta, kā viņa sen aukstā sirds pirmo reizi simtiem gadu laikā kļūst nemierīga.
Viņa pienāca tuvāk.
Tik tuvu, ka viņš sajuta viņas elpu.
“No kā tu baidies?” viņa čukstēja.
Adrians viegli pieskārās viņas rokai. Viņas āda bija silta. Dzīva.
“No tā, ka tu esi īsta,” viņš atbildēja.
Sfinksa pasmaidīja.
Viņa pacēla roku un pieskārās viņa vaigam. Vampīra āda bija auksta kā nakts, tomēr zem tās slēpās ilgas, kuras viņš bija apspiedis veselu mūžību.
“Tad nebaidies,” viņa iečukstēja.
Adrians pieliecās tuvāk. Viņu pieres saskārās, un tumšais mežs apkārt šķita pazūdam miglā. Likteņa upe turpināja plūst viņiem līdzās, it kā pati daba klusībā svētītu viņu sastapšanos.
Un pirmo reizi tūkstoš gadu laikā Adrians sajuta, ka nakts vairs nav auksta.
Nakts kļuva vēl tumšāka.
Debesis pārklāja melni mākoņi, un vējš sāka gaudot starp kokiem kā nemierīgu dvēseļu koris. Likteņa upe mutuļoja arvien straujāk, tās melnie ūdeņi sitās pret akmeņiem un atspoguļoja zibens uzplaiksnījumus kā sašķelts spogulis.
Sfinkss un Adrians stāvēja viens otram pretī upes krastā.
Migla ap viņiem sabiezēja, aptinot abus kā auksts plīvurs. Kaut kur dziļi mežā atskanēja kraukļa kliedziens.
“Tava pils…” Sfinkss klusi teica, raugoties pāri upei uz melnajiem torņiem. “Tā izskatās kā nolādēta.”
Adrians viegli pasmaidīja.
“Tā arī ir.”
Viņš satvēra Sfinksas roku. Viņa pirksti bija auksti kā ledus, taču šajā aukstumā bija kas savādi mierinošs. Abi devās pāri vecajam akmens tiltam, kura malas bija apaugušas ar melniem vīteņiem. Zem viņiem upe dārdēja kā dusmīgs zvērs.
Pils durvis atvērās pašas.
Iekšā valdīja puskrēsla. Gar sienām dega sveces sudraba svečturos, un augstajos griestos karājās zirnekļu tīkli. Veci portreti vēroja viņus no ēnām — bāli cilvēki ar tukšiem skatieniem, it kā viņi joprojām dzīvotu pilī.
Sfinkss sajuta, kā pa muguru pārskrien trīsas.
“Kas viņi bija?” viņa jautāja, raugoties uz vienu no portretiem.
“Mana pagātne,” Adrians klusi atteica. “Tie, kurus es mīlēju. Tie, kurus zaudēju.”
Vējš trieca lietu pret logiem. Sveces liesmas nodrebēja. Kādā tālā koridorā atskanēja klusas, smagas soļu skaņas, it kā pati pils vēl elpotu.
Adrians veda Sfinksu augšup pa šaurām akmens kāpnēm līdz augstam tornim. Tur bija istaba ar milzīgu logu, no kura varēja redzēt visu tumšo mežu un Likteņa upi zemāk.
Istabas vidū stāvēja melna klavieru forma gulta ar tumši sarkaniem aizkariem. Kamīnā dega uguns, un telpā smaržoja pēc rozēm, sveču vaska un lietus.
Sfinkss piegāja pie loga.
“Šeit jūtas tā, it kā laiks būtu apstājies,” viņa čukstēja.
“Šajā pilī tas sen jau apstājās,” Adrians atteica.
Viņš pienāca viņai aiz muguras. Viņa klātbūtne bija kā nakts — auksta, klusa un neizbēgama. Adrians viegli pieskārās Sfinksas matiem, pārvelkot tumšu šķipsnu pār viņas plecu.
“Tūkstoš gadus es gaidīju kādu, kurš nebaidītos no tā, kas esmu,” viņš čukstēja.
Sfinkss lēni pagriezās pret viņu.
“Es nebaidos,” viņa atbildēja. “Man šķiet, ka es pati vienmēr esmu piederējusi šai tumsai.”
Ārā uzplaiksnīja zibens.
Uz īsu brīdi visa istaba iemirdzējās zilganā gaismā, un Adriana seja šķita vēl bālāka, vēl skaistāka, vēl biedējošāka.
Viņš pieliecās tuvāk, viņa piere pieskārās Sfinksas pierei.
“Varbūt tāpēc liktenis tevi atveda pie manis,” viņš iečukstēja.
Un aiz loga Likteņa upe turpināja plūst cauri tumšajam mežam, it kā zinātu, ka šonakt pils sienās ir pamodies kas sens, tumšs un neapturams.


Lasīt citus šī autora blogus