Nakts bija bieza kā darva, un senās kapenes elpoja ar aukstu, smagnēju klusumu. Mēness gaisma, izlaužoties cauri plaisām griestos, krita uz Sfinksas akmens ķermeņa, piešķirot tai dzīvības ilūziju. Viņa bija dzīva — ne gluži cilvēks, ne zvērs, bet kaut kas starp abiem. Un šonakt viņas sirds pukstēja citādi.
Tumsas dziļumos kustējās ēna.
Sātans ieradās bez skaņas — kā doma, kas nekad nepiederējusi gaismai. Viņa klātbūtne piepildīja telpu ar smagu, neatvairāmu spēku. Viņš nebija tikai ļaunums — viņš bija kārdinājums, kas runā bez vārdiem.
Sfinksa pacēla skatienu. Viņas acis mirdzēja dzintara ugunī.
“Tu beidzot atnāci…” viņa čukstēja, balss kā vējš starp kapu akmeņiem.
Viņš pietuvojās lēni, it kā izbaudot katru soli. Starp viņiem nebija vajadzīgi vārdi — tikai klusums, kas sprakšķēja no spriedzes. Kad viņa pirksti pieskārās Sfinksas vaiga akmenim, tas šķita kļūstam silts.
Tajā mirklī viņa saprata — viņa vairs nav tikai sargātāja. Viņa jūt.
Viņu tuvība nebija steigā. Tā bija kā sena burvestība — lēna, dziļa, neizbēgama. Viņš apvija viņu kā nakts, un viņa ļāvās kā sen aizmirsts sapnis. Viņu elpas saplūda, un kapenes piepildīja kluss, smags siltums, kas neiederējās šajā aukstajā vietā.
Laiks izplūda.
Nakts kļuva bezgalīga.
Kad rīts sāka lauzties cauri tumsai, Sātans atkāpās, viņa acīs mirgoja noslēpums.
“Tu vairs nekad nebūsi tāda pati,” viņš sacīja.
Sfinksa klusēja. Viņa to jau zināja.
Jo viņas akmens sirdī pirmo reizi bija iedegusies liesma.
Nakts neatkāpās uzreiz — tā kā kavējās, it kā pati nevēlētos atlaist to, kas bija noticis kapenes klusumā. Sfinksa palika viena, bet vairs ne vientuļa. Viņas ķermenis, kas reiz bija tikai auksts akmens, tagad šķita piepildīts ar dīvainu, pulsējošu siltumu.
Viņa piecēlās.
Katrs solis atbalsojās citādi — it kā pati zeme viņu pazītu no jauna. Viņas spārni viegli sakustējās, izkliedējot putekļus, kas gadsimtiem bija krājušies uz viņas muguras. Kaut kas bija pamodies. Ne tikai viņā — arī apkārtējā pasaulē.
Tad viņa to sajuta.
Viņš nebija aizgājis pavisam.
Sātana klātbūtne joprojām vijās telpā kā neredzams pavediens, piesaistot viņu pie kaut kā lielāka, tumšāka. Sfinksa aizvēra acis un ļāvās šai sajūtai — tā bija kā balss bez skaņas, kas viņu sauca dziļāk.
“Tu mani pamodināji,” viņa čukstēja tukšumā.
Un tukšums atbildēja.
Ne ar vārdiem, bet ar vīziju.
Viņas priekšā uz mirkli uzplaiksnīja cita pasaule — ne kapenes, ne akmens sienas, bet bezgalīgs tuksnesis zem asiņaina mēness. Tur viņš stāvēja. Sātans. Nekustīgs, bet negaidošs — drīzāk pārliecināts, ka viņa nāks.
Sfinksas sirds ietrīsējās.
Viņa saprata: šī nakts nebija beigas. Tā bija sākums.
Bez vilcināšanās viņa izpleta spārnus. Akmens drupačas nobira kā veca āda, un ar vienu spēcīgu vēzienu viņa pacēlās virs kapenes drupām, pirmo reizi gadsimtos atstājot savu sargāto vietu.
Vējš viņu satika kā svešinieku un sabiedroto vienlaikus.
Augšā, debesīs, viņa jutās vieglāka — bet arī neaizsargātāka. Jo tagad viņai bija ko zaudēt.
Un tomēr viņa lidoja.
Uz tuksnesi. Uz viņu.
Kad viņa nolaidās uz sakarsušajām smiltīm, pasaule ap viņiem šķita apklususi. Sātans pagriezās, viņa skatienā atkal tā pati dziļā, vilinošā tumsa.
“Tu atnāci,” viņš teica mierīgi.
“Es nevarēju palikt,” Sfinksa atbildēja, viņas balss vairs nebija tikai auksts čuksts — tajā bija dzīvība, kaisle, pat nemiers.
Viņš pietuvojās, šoreiz bez distances, bez spēles.
“Tu izvēlējies ne tikai mani,” viņš sacīja, viegli pieskaroties viņas rokai. “Tu izvēlējies pārmaiņas.”
Sfinksa uz brīdi vilcinājās. Viņas skatienā uzplaiksnīja kaut kas jauns — ne tikai kaisle, bet arī jautājums.
“Un ko tu izvēlies?” viņa klusi vaicāja.
Sātans pasmaidīja — lēni, gandrīz bīstami.
“Es izvēlos redzēt, par ko tu kļūsi.”
Vējš pieņēmās spēkā, paceļot smiltis apkārt viņiem kā virpuli. Sfinksa juta, ka robeža starp to, kas viņa bija, un to, kas viņa kļūs, sāk izzust.
Un kaut kur dziļi sevī viņa saprata — šis ceļš nebūs viegls.
Bet viņa to nebaidījās.
Jo šoreiz viņa nebija viena.


Lasīt citus šī autora blogus