Nakts bija bieza kā melns samts, kad Sfinksa pirmo reizi ieraudzīja veco akmens ēku pilsētas nomalē. Virs durvīm karājās sarūsējusi laterna, un logi bija aizklāti ar tumši sarkaniem aizkariem. Ēka gadiem bija stāvējusi tukša, bet Sfinksa zināja — tieši šeit viņa radīs vietu, par kuru čukstēs visa pilsēta.
Viņa nosauca to par “SPOX ASARAS”.
Iekšā valdīja sveču gaisma, melnas rozes stikla vāzēs un smagnējs vīraka aromāts. Katrs salons bija iekārtots citādi — vienā bija melna samta dīvāni, citā augsti spoguļi ar zeltītām malām, vēl citā vecs klavieru instruments, kura taustiņi skanēja kā nopūtas.
Sfinksa pati vienmēr parādījās garā melnā kleitā ar korseti un sudraba rotām. Viņas acis bija tumšas kā nakts debesis pirms negaisa, un balsī skanēja kaut kas hipnotisks. Cilvēki ieradās ne tikai dēļ aizliegtās noskaņas, bet arī tādēļ, ka Sfinksa prata likt viņiem justies īpašiem, iekārotiem un mazliet pazudušiem.
Vakari “SPOX ASARĀS” bija piepildīti ar klusinātu mūziku, lēnām dejām un noslēpumainiem skatieniem. Tur sastapās vientuļi dzejnieki, tumšmatainas svešinieces, vīrieši garos mēteļos un sievietes ar melnu mežģīņu cimdiem. Visi meklēja kaut ko vairāk par vienkāršu izklaidi — sajūtu, ka uz brīdi var aizmirst pasauli.
Kādā lietainā vakarā pie durvīm ieradās svešinieks melnā cepurē. Viņš klusējot pasniedza Sfinksai tumši sarkanu rozi un paskatījās viņai acīs tā, it kā jau sen viņu pazītu.
Sfinksa viegli pasmaidīja.
“Tu esi ieradies īstajā vietā,” viņa nočukstēja, atverot durvis vēl plašāk.
Un tajā brīdī šķita, ka visa ēka ap viņiem ieelpoja tumsu.
Lietus sitās pret “SPOX ASARU” logiem kā nemierīgas pirkstu bungas, kamēr svešinieks lēni novilka cimdus un nolika tos uz melnā marmora galda. Sfinksa viņu vēroja klusējot — viņa skatiens bija auksts, bet tajā pašā laikā pilns ar kaut ko neizskaidrojami pievilcīgu.
Viņa piegāja tuvāk, un viņu starpā palika vien daži centimetri. Svešinieks viegli pieskārās viņas zodam, liekot Sfinksai pacelt skatienu. Sveces liesmas meta garas ēnas uz sienām, un viss salons šķita iegrimis smagnējā, tumšā sapnī.
“Es meklēju vietu, kur pazūd bailes,” viņš klusi sacīja.
Sfinksa pasmaidīja un paņēma viņa roku savējā.
“Šeit pazūd viss,” viņa nočukstēja.
Viņa aizveda viņu uz augšstāvu, kur atradās slepens salons ar tumši sarkanām sienām, melniem samta aizkariem un simtiem sveču. Gaisā virmoja rozes, vīraks un viegls vīna aromāts.
Viņi apsēdās pie kamīna, un starp viņiem valdīja klusums, kas bija pilns ar spriedzi. Viņu pirksti savijās, skūpsti kļuva ilgāki un dziļāki, bet elpas — straujākas. Katrs pieskāriens šķita kā dzirksts, kas izplatījās pa visu ķermeni.
Nakts kļuva arvien tumšāka, un ārā vējš šūpoja vecos kokus. Sfinksa juta, ka pirmo reizi kopš “SPOX ASARU” atvēršanas viņa pati sāk pazust šīs vietas noslēpumainajā valdzinājumā.


Lasīt citus šī autora blogus