Nakts bija smaga kā samts, un vecā muiža stāvēja vientuļa kalna galā, ietinusies miglā un noslēpumos. Vējš gaudoja caur kailajiem kokiem, bet logu ailēs trīcēja sveču liesmas.
Samarietis ieradās tur vēlu vakarā — slapjš no lietus, noguris un nedaudz apjucis. Viņš bija dzirdējis runas par noslēpumaino sievieti, kuru vietējie dēvēja par Sfinksu. Teica, ka viņa prot lasīt cilvēku vēlmes vēl pirms tie paši tās atzīst.
Kad durvis atvērās, viņa stāvēja tur melnā samta kleitā, ar gariem tumšiem matiem, bālu ādu un lūpām tik sarkanām kā vīns. Uz viņas kakla mirdzēja sudraba krusts, bet acīs dega bīstams, pavedinošs spīdums.
— Es zināju, ka tu atnāksi, — viņa klusi noteica.
Samarietis juta, kā pār muguru pārskrien drebuļi. Ne no bailēm. No sajūtas, ka viņa skatās tieši viņa dziļākajās domās.
Sfinksa piegāja tuvāk, lēni novilka cimdus un ar pirkstu galiem viegli pārslīdēja pāri viņa kaklam. Telpā smaržoja pēc vīraka, sarkanvīna un rozēm.
Viņa aizveda viņu uz lielu istabu ar tumši sarkanām sienām, melnām svecēm un milzīgu gultu ar baldahīnu. Ārā pērkons satricināja debesis, bet iekšā valdīja tikai viņu elpas un klusais spriegums.
Sfinksa apsēdās viņam klēpī, lēni pieskaroties viņa vaigam un čukstot ausī vārdus, kas lika viņa sirdij sisties straujāk. Viņu lūpas satikās nesteidzīgi, bet ar katru mirkli kaisle kļuva arvien spēcīgāka.
Viņi viens otru baudīja ilgi — starp tumšām svecēm, samta palagiem un lietus skaņām aiz loga. Katrs pieskāriens bija pilns spriedzes un iekāres, katrs skūpsts lika aizmirst visu pārējo pasauli.
Nakts vilkās bezgalīgi, un Samarietim šķita, ka viņš ir nokļuvis sapnī, no kura negribas mosties. Sfinksa bija reizē maiga un bīstama, noslēpumaina un neatvairāma.
Kad rīts beidzot uzausa, viņa stāvēja pie loga, ietinusies melnā zīda drānā. Migla aiz loga vēl nebija izklīdusi.
— Tu vēl atgriezīsies, — viņa klusi noteica, pat nepagriežoties.
Un Samarietis zināja, ka viņai ir taisnība.


Lasīt citus šī autora blogus