Nakts bija tumša un miglaina, kad Idealais klīda pa vecu meža taku, meklējot īsāko ceļu mājup. Vējš šūpoja kailos zarus, un kaut kur tālumā kraukļi klaigāja tā, it kā smietos par viņa neveiksmēm.
Pēkšņi aiz veca ozola parādījās Sfinksa – melnā samta kleitā, ar tumši sarkanām lūpām un acīm, kas spīdēja kā divi mēness apspīdēti ezeri.
“Kur tad tu tik vientuļš klīsti?” viņa samtainā balsī jautāja.
Idealais samulsa.
“Es... es tikai meklēju ceļu.”
Sfinksa nosmaidīja tik noslēpumaini, ka viņam uzreiz kļuva skaidrs – nekāds mierīgs vakars vairs nebūs.
“Es zinu daudz interesantāku vietu nekā mājas,” viņa čukstēja un paņēma viņu aiz rokas.
Viņa aizveda Idealo līdz vecai, pamestai kapličai meža vidū. Durvis čīkstot atvērās, un iekšā valdīja sveču gaisma, it kā kāds tās būtu aizdedzis tieši pirms mirkļa. Gar sienām stāvēja seni akmens eņģeļi ar noslēpumainiem smaidiem, bet stūrī karājās milzīgs zirnekļu tīkls, kurā bija iesprūdis vecs zābaks.
“Romantiski, vai ne?” Sfinksa noteica.
“Ja neskaita to, ka mani tūlīt varētu nobiedēt līdz sirdstriekai,” Idealais attrauca, nervozi skatoties uz akmens statuju, kas izskatījās aizdomīgi dzīva.
Sfinksa piegāja tuvāk, viņas pirksti lēni slīdēja pār viņa kaklu, un viņa pavedinoši pasmaidīja.
“Tu pārāk daudz domā,” viņa noteica. “Labāk ļaujies noskaņai.”
Viņa pievilka viņu tuvāk, un viņi abi apsēdās uz veca koka sola pie kapličas altāra. Tieši tajā brīdī no griestiem ar spalgu pīkstienu nolaidās sikspārnis un ietriecās Ideālajam sejā.
“ĀĀĀ! Mani uzbrūk velna balodis!” viņš iekliedzās, vicinot rokas pa gaisu.
Sfinksa sāka smieties tik skaļi, ka pat kapličas sienas atbalsojās.
Kad viņš beidzot nomierinājās, viņa apsēdās viņam klēpī un pielika pirkstu pie viņa lūpām.
“Redzi? Kapliča tevi mīl.”
“Ja šī ir mīlestība, tad es baidos iedomāties, kā izskatās naids,” viņš nomurmināja.
Tomēr, jo ilgāk viņi tur palika, jo vairāk bailes pārvērtās savādā, satraucošā sajūsmā. Viņi smējās, čukstēja viens otram dažādus muļķīgus noslēpumus un skūpstījās sveču gaismā, kamēr ārā vējš gaudoja starp kokiem.
Kad viņi beidzot izgāja no kapličas, rīts jau bija tuvu. Idealais vēlreiz paskatījās uz vecajām durvīm un noteica:
“Nu ko... nākamreiz varbūt tomēr ejam uz kafejnīcu?”
Sfinksa tikai nosmējās un noskūpstīja viņu uz vaiga.
“Kur tad vēl būtu tik jautri?”
Migla kļuva biezāka, un mežs ap veco kapliču šķita vēl tumšāks nekā iepriekš. Mēness bija paslēpies aiz melniem mākoņiem, un tikai reta zibeņa atspīdums izgaismoja akmens takas un sakritušās lapas.
Sfinksa neļāva Idealajam doties prom. Viņa satvēra viņa roku un aizveda dziļāk kapličas pagrabā pa šaurām, akmens kāpnēm, kas bija mitras un aukstas. Katrs solis atbalsojās kā vecs čuksts no pagātnes.
“Tu man neteici, ka šeit ir pagrabs,” Idealais nervozi noteica.
“Tu man neteici, ka baidies no tumsas,” Sfinksa atbildēja ar vieglu smaidu.
Pagrabā atradās sena telpa ar velvju griestiem. Gar sienām stāvēja putekļainas svečturu rindas, un vidū bija melna akmens galda virsma, uz kuras gulēja sena grāmata ar apsūbējušu sudraba aizdari.
Tieši tajā brīdī no stūra atskanēja skaļš troksnis.
Idealais sastinga.
“No kā tu tagad smiesies?” viņš čukstēja.
No tumsas lēnām iznāca vecs kaķis ar vienu aci un saplēstu ausi. Tas uzlēca uz akmens galda un sāka skaļi murrāt, it kā būtu šīs vietas īstais saimnieks.
“Lieliski,” Idealais nopūtās. “Tagad mums ir vēl arī elles kaķis.”
Sfinksa iesmējās un piegāja tuvāk. Viņas melnā kleita viegli slīdēja pāri akmens grīdai, un viņas acis sveču gaismā mirdzēja gandrīz pārdabiski.
Viņa pieliecās pie vecās grāmatas un uzmanīgi to atvēra. Lapas bija pilnas ar izbalējušiem zīmējumiem, senām mīlestības vēstulēm un dīvainiem simboliem.
“Leģenda vēsta, ka šajā kapličā reiz tikās slepeni mīlētāji,” Sfinksa čukstēja. “Un katrs, kurš šeit ienāk pilnmēness naktī, atstāj daļu savas sirds šajās sienās.”
Idealais paskatījās apkārt uz mirgojošajām svecēm, akmens eņģeļiem un vienacaino kaķi, kas tagad bija ērti iekārtojies uz vecas zārka vāka.
“Es domāju, ka es jau esmu atstājis šeit savu veselo saprātu,” viņš noteica.
Sfinksa piegāja vēl tuvāk, uzlika plaukstu uz viņa krūtīm un lēni nosmaidīja.
“Bet varbūt tieši tāpēc tev šī vieta tik ļoti patīk.”
Tad ārā sāka dārdēt pērkons, un kapličas pagrabu piepildīja lietus skaņa. Viņi apsēdās pie vecā akmens galda, sveču liesmām dejojam ap viņiem, kamēr vienacainais kaķis sēdēja kā kluss sardzes gars.
Un tajā naktī kapliča vairs nešķita biedējoša.
Tā kļuva par vietu, kur tumsa, smiekli un noslēpumi savijās vienā garā, gotiskā sapnī.


Lasīt citus šī autora blogus