Nakts bija smaga kā sena lāsta elpa, kad Sfinksa pirmo reizi pārkāpa pāri miljoniem gadu veco kapenju slieksnim. Akmens sienas čukstēja, it kā tās vēl atcerētos dzīvo balsis — priesterus, vergu soļus, klusas nodevības un apslēptas kaislības.
Viņa bija mūžīga un vientuļa būtne — puse sieviete, puse zvērs, ar acīm, kurās kvēloja neizskaidrojams noslēpums. Smiltis bija viņas mājas, bet šeit… šeit valdīja kaut kas tumšāks. Kaut kas, kas aicināja.
Kapeņu dziļumā viņa sajuta klātbūtni.
Sākumā — tikai vēsa elpa uz ādas, kā neredzams pieskāriens. Tad ēnas sakustējās, un no tumsas iznāca viņš — faraons, kura ķermenis sen bija kļuvis par putekļiem, bet gars vēl dzīvoja starp sienām.
Viņa acis bija kā melni dārgakmeņi — tukši un tomēr piepildīti ar neatlaidīgu vēlmi. Viņš tuvojās bez skaņas, kā nakts pati.
— Tu nebaidies, — viņš čukstēja, balss kā vējš starp kapakmeņiem.
Sfinksa pasmaidīja — lēni, izaicinoši.
— Bailes ir dzīvo privilēģija.
Starp viņiem uzliesmoja spriedze, kas nebija tikai tumsa vai vara. Tā bija sena, nepabeigta ilgošanās — kā divas nolādētas dvēseles, kas beidzot sastapušās.
Faraona roka — auksta kā marmors — pieskārās viņas plecam. Viņa nesaraustījās. Gluži pretēji — viņa pieliecās tuvāk, ļaujot šim aukstumam savīties ar savu karsto, dzīvīgo būtību.
Kapenes it kā ieelpoja.
Laiks apstājās.
Viņu tuvība nebija steidzīga vai neapdomīga — tā bija kā lēns, dziļš rituāls. Pieskārieni slīdēja kā ēnas pa ādu, skatieni kavējās ilgāk, nekā vajadzētu. Katrs brīdis bija piesātināts ar neizteiktu kāri un spēku cīņu.
— Tu esi dzīva… — faraons klusi noteica, it kā tas būtu brīnums.
— Un tu — mūžīgs, — viņa atbildēja.
Un tieši šajā pretrunā dzima viņu saikne.
Naktis kapenēs kļuva citādas. Smiltis ārpusē vairs nebija tik svarīgas. Sfinksa palika — nevis ieslodzīta, bet izvēloties šo tumšo pasauli, kur kaisle bija kā kluss ugunskurs, kas nekad pilnībā neizdziest.
Faraons vairs nebija viens.
Un kapenes… tās vairs nebija tikai nāves vieta.
Tās kļuva par noslēpumu, ko pat laiks nespēja iznīcināt.
Kapenēs valdīja nemainīga nakts, bet faraonam tā vairs nebija tukša. Kopš Sfinksa bija ienākusi viņa pasaulē, klusums bija ieguvis jaunu nozīmi — tas vairs nebija vientulības svars, bet gaidīšana.
Viņš vēroja viņu.
Ne tikai ar acīm — ar visu savu būtību. Kā viņa kustējās starp akmens kolonnām, kā viņas pirksti reizēm viegli pieskārās sienām, it kā viņa spētu sadzirdēt to atmiņas. Sfinksa bija noslēpums, ko pat viņš, kurš bija valdījis pār dzīvi un nāvi, nespēja atminēt.
Un tieši tas viņu ievilka dziļāk.
Sākumā tā bija ziņkāre. Tad — apbrīns. Bet ar katru nakti šī sajūta kļuva smagāka, dziļāka… bīstamāka.
— Tu nekad neaiziesi? — viņš reiz jautāja, kad viņi stāvēja pie senas sarkofāga malas.
Sfinksa pagrieza galvu, viņas acis mirdzēja kā zvaigznes virs tuksneša.
— Vai tu baidies, ka es varētu?
Faraons klusēja. Viņš bija valdnieks, kurš nekad nebaidījās — ne no kara, ne no nāves. Bet šis jautājums… tas skāra kaut ko, ko viņš pats sev negribēja atzīt.
— Es neesmu pieradis zaudēt to, kas pieder man, — viņš beidzot teica.
Sfinksa pasmaidīja, bet šoreiz viņas smaids bija maigāks.
— Es nepiederu nevienam.
Šie vārdi viņu ievainoja vairāk nekā jebkurš zobens. Un tieši tajā brīdī viņš saprata — tas vairs nebija tikai valdnieka lepnums.
Tā bija mīlestība.
Ne tāda, kādu viņš bija pazinis dzīves laikā — ne politiska savienība, ne kaislīga iegriba. Šī bija klusa, neatlaidīga sajūta, kas iesakņojās viņa mūžīgajā būtībā.
Viņš sāka mainīties.
Faraons, kurš reiz valdīja ar aukstu prātu, tagad mācījās gaidīt. Mācījās klausīties. Mācījās būt… blakus, nevis pāri.
Vienā no bezgalīgajām naktīm viņš piegāja pie Sfinksas, kad viņa sēdēja pie ieejas, kur šaura gaismas stīga slīdēja iekšā no pasaules virs smiltīm.
— Es atceros sauli, — viņš klusi teica. — Bet tagad… man tās vairs nepietrūkst.
Sfinksa paskatījās uz viņu, un pirmo reizi viņas skatienā nebija tikai noslēpums vai izaicinājums.
Tur bija siltums.
— Kāpēc?
Faraons pietuvojās, viņa balss bija tik klusa, ka pat kapenes šķita apklusušas, lai to sadzirdētu.
— Tāpēc, ka tu esi kļuvusi par manu gaismu šajā tumsā.
Sfinksa neatteicās. Viņa neaizgāja. Bet arī nepadevās pilnībā.
Viņa vienkārši palika.
Un tieši tajā palikšanā dzima kaut kas vēl spēcīgāks par lāstiem un mūžību — saikne, kas nepiederēja ne dzīvajiem, ne mirušajiem.
Kapenēs vairs nebija tikai ēnas.
Tur mita mīlestība — tumša, klusa un bezgalīga.


Lasīt citus šī autora blogus