Nakts bija tumša un vējš vilka cauri vecā akmens nama gaiteņiem. Vietējie to dēvēja par “Sāpju namu” — vietu, kur neviens neuzdrošinājās ieiet pēc saulrieta. Klīda baumas, ka tur dzīvo Bargā Kundze Sfinksa — noslēpumaina sieviete ar aso skatienu, melniem matiem un balsi, kas lika drebēt pat drosmīgākajiem vīriešiem.
Viņa vienmēr bija tērpusies garā, tumši sarkanā kleitā, kas piekļāvās viņas augumam kā liesma. Kad viņa lēni gāja pa gaiteņiem, viņas papēžu skaņa atbalsojās visā namā.
Kādā vēlā vakarā pie nama durvīm ieradās ceļinieks vārdā Ralfs. Viņš bija dzirdējis stāstus par Sfinksu un gribēja pārbaudīt, vai tie ir patiesi. Durvis atvērās pašas no sevis, un viņš sajuta smaržu — sveces, rozes un kaut ko bīstami vilinošu.
“Tu tiešām uzdrošinājies atnākt?” atskanēja dziļa, samtaina balss.
Ralfs pagriezās un ieraudzīja viņu. Sfinksa sēdēja uz liela melna krēsla pie kamīna, viegli sakrustojusi kājas. Uguns gaisma dejoja pār viņas seju, un viņas acis bija kā dzirksteles tumsā.
“Es nebaidos,” Ralfs centās teikt droši.
Sfinksa lēni pasmaidīja.
“Ak, bet bailes ir pati saldākā sajūta,” viņa noteica un piegāja tuvāk. “Sāpju nams nav vieta vājiem. Šeit cilvēki sastopas ar savām slepenākajām vēlmēm.”
Viņa apgāja viņam apkārt kā plēsīga kaķene, viegli pieskaroties viņa plecam ar pirkstu galiem. Ralfs juta, kā sirds sāk sisties arvien straujāk.
“Pasaki man,” viņa iečukstēja pie viņa auss, “ko tu patiesībā meklē?”
Ralfs nezināja, ko atbildēt. Viņš tikai juta viņas tuvumu, viņas smaržu un skatienu, kas burtiski lika zaudēt prātu.
Sfinksa pasmaidīja vēlreiz, tad pagriezās un lēni devās dziļāk namā.
“Nāc man līdzi,” viņa teica. “Ja pietiks drosmes.”
Ralfs sekoja viņai pa tumšajiem gaiteņiem, kur sveču liesmas meta garas ēnas uz sienām. Katrā solī viņš juta, ka Bargā Kundze Sfinksa viņu ievilina arvien dziļāk savā noslēpumainajā pasaulē — pasaulē, kur bailes un kaisle bija bīstami tuvu viena otrai.


Lasīt citus šī autora blogus