Reiz kādā klusā meža nostūrī, kur vakaros migla dejoja starp kokiem un gaiss smaržoja pēc sūnām un ziediem, dzīvoja kāds vientuļš Samarietis. Viņš bija daudz redzējis, bet sirdī ilgojās pēc kaut kā maģiska — pēc sajūtas, kas pārsniedz ikdienas robežas.
Kādā siltā vasaras naktī viņš satika viņu — meža feju. Viņas klātbūtne bija viegla kā vēja pieskāriens, un viņas smiekli skanēja kā zvaniņi starp kokiem. Feja nebija kautrīga, bet drīzāk rotaļīga, ar dzirkstošu skatienu, kas lika Samarietim aizmirst visu apkārtējo pasauli.
Viņi ilgi runājās zem veca ozola, daloties stāstos un smieklos. Lēnām saruna kļuva klusāka, tuvāka… starp viņiem uzvirmoja siltums, kas nebija tikai no vasaras nakts. Feja pieskārās viņa rokai — viegli, gandrīz nejauši, bet pietiekami, lai Samarietis sajustu, kā sirds sāk sisties straujāk.
Nakts turpinājās ar rotaļīgu tuvību — viņi dejoja starp kokiem, krita zālē, smējās un čukstēja viens otram noslēpumus. Tas nebija tikai par kaisli, bet par brīvību, uzticēšanos un to īpašo burvību, kas rodas, kad divas dvēseles satiekas īstajā brīdī.
Kad rīts sāka aust, feja jau lēnām izzuda miglā, atstājot aiz sevis tikai vieglu smaržu un neaizmirstamas atmiņas. Samarietis palika viens, bet šoreiz — ar smaidu. Jo viņš zināja: tā nebija tikai nakts. Tā bija maģija, kas viņu bija izmainījusi uz visiem laikiem.
Pagāja vairākas dienas, bet Samarietis nespēja aizmirst to nakti. Mežs šķita citāds — it kā dzīvs, it kā pilns ar apslēptiem čukstiem, kas viņu aicināja atgriezties. Katru vakaru viņš devās uz veco ozolu, cerībā vēlreiz ieraudzīt feju.
Un tad — kādā krēslas stundā, kad debesis krāsojās violetos toņos — viņa atkal parādījās.
Šoreiz feja nebija tik nenotverama. Viņa piegāja tuvāk, ar vieglu smaidu, un bez vārdiem apsēdās viņam blakus. Starp viņiem valdīja īpašs klusums — neērts tas nebija, drīzāk pilns ar neizteiktiem solījumiem.
“Tu atgriezies,” viņa čukstēja.
Samarietis pasmaidīja. “Es nevarēju neatsākt meklēt šo sajūtu.”
Feja viegli pasmējās un pieskārās viņa vaigam. Šoreiz viņu tuvība nebija tikai rotaļīga — tā bija dziļāka, apzinātāka. Viņi vairs nebija svešinieki, bet divi, kas jau bija sajutuši viens otra pasauli.
Nakts ritēja mierīgāk, bet tajā pašā laikā intensīvāk. Viņi dalījās ne tikai pieskārienos un smieklos, bet arī savās bailēs, sapņos un ilgošanās. Feja atklāja, ka viņas pasaule nav pilnībā savienojama ar cilvēku pasauli — viņa var parādīties tikai īsos brīžos, starp krēslu un rītausmu.
Tas padarīja katru kopā pavadīto mirkli vēl vērtīgāku.
Kad viņi gulēja zālē, skatoties zvaigznēs, Samarietis klusām jautāja: “Vai tu kādreiz paliksi?”
Feja ilgi klusēja. Tad viņa pasmaidīja — mazliet skumji, bet silti.
“Es vienmēr atgriezīšos… bet nekad tā, kā tu gaidi.”
Šie vārdi sāpēja, bet vienlaikus arī lika saprast — šī saikne nebija domāta kā ikdienišķa. Tā bija kā sapnis, kas atkārtojas, bet nekad nav vienāds.
Un tā viņu stāsts turpinājās — nevis kā viena nakts, bet kā daudzas tikšanās, kas katru reizi kļuva dziļākas, siltākas un… nedaudz skumjākas. Jo dažreiz visīstākā tuvība rodas tieši tur, kur zini — tā nevar ilgt mūžīgi.


Lasīt citus šī autora blogus