Samārietis bija slavens visā ciemā ar savām dīvainajām idejām. Vienu dienu viņš izdomāja, ka romantiskākā vieta pasaulē noteikti ir mežs, jo tur “putni dzied, koki čukst un neviens netraucē”.
Kaimiņiene Līga sākumā tikai smējās.
— Mežā? Uz soliņa? — viņa jautāja.
— Nē, uz celma! Tas būs kā filmās! — Samārietis lepni paziņoja.
Abi vakarā devās mežā. Mēness spīdēja, sienāži čirkstēja, un Samārietis atrada milzīgu celmu.
— Redzi, cik romantiski! — viņš noteica un svinīgi uzsita pa celmu.
Celms uzreiz iegrima sūnās, un Samārietis gandrīz pazuda līdz ceļiem dubļos.
Līga sāka smieties tik stipri, ka gandrīz pati nokrita. Samārietis, dubļains un apmulsis, centās saglabāt cieņu.
— Tas bija pārbaudes celms. Īstais būs labāks.
Beidzot viņi atrada stabilu celmu un apsēdās cieši blakus. Līga pieliecās tuvāk, Samārietis ielika roku viņai ap pleciem, un abi sāka skūpstīties. Tieši tajā brīdī kaut kur krūmos iešņācās ezis.
Samārietis no bailēm palecās tik augstu, ka gandrīz nokrita no celma.
— Lācis! — viņš iekliedzās.
— Tas ir ezis, varoni, — Līga smējās.
Pēc brīža abi jau smējās kopā, apskāvušies zem mēness gaismas. Samārietis atzinās, ka mežs varbūt nav pati ērtākā vieta romantikai, īpaši, ja apkārt dzīvo eži, odi un aizdomīgi celmi.
— Nākamreiz pie manis mājās, — Līga čukstēja viņam ausī.
Samārietis uzreiz piekrita.
— Jā... un vēlams uz dīvāna, kas negrimst dubļos


Lasīt citus šī autora blogus