Samarietis visu mūžu bija pārliecināts, ka viņam piemīt slēpts talants dejot. Viņš bija redzējis divus mūzikas klipus, vienu vecu filmu un vienreiz kāzās bija uztaisījis “helikopteru” ar žaketi, tāpēc uzskatīja sevi par īstu skatuves zvaigzni.
Kādā saulainā sestdienā viņš pastaigājās pa pilsētas centru, kad ieraudzīja uzrakstu: “Talantu konkurss – uzvarētājs saņem kebabu un dāvanu karti.” Samarietis uzreiz saprata – šī ir viņa iespēja kļūt slavens.
Viņš pieskrēja pie organizatoriem un lepni paziņoja:
— Es dejošu striptīzu!
Organizatori samulsa.
— Vai tev ir priekšnesuma tērps?
— Protams! — Samarietis teica un atpogāja savu veco rūtaino virsjaku, zem kuras bija spilgti zaļš krekls ar flamingo rakstiem un uzrakstu “Karalis pludmalē”.
Kad sāka skanēt mūzika, Samarietis iznāca pašā laukuma vidū. Pirmās desmit sekundes viņš vienkārši stāvēja un mēģināja izskatīties noslēpumains, bet izskatījās tā, it kā būtu aizmirsis, kāpēc vispār atnācis.
Tad viņš pēkšņi norāva jaku un iemeta to gaisā. Jaka uzkrita tieši uz kāda baloža, kurš izbailēs aizlidoja prom, paķerdams līdzi arī vienas kundzes cepuri.
Publika jau smējās.
Samarietis sajuta iedvesmu.
Viņš sāka griezties riņķī, vicināt gurnus un vilkt nost savu flamingo kreklu, bet krekls iesprūda aiz galvas. Samarietis neredzēja neko, panikā sāka vicināt rokas un nejauši ietriecās ielu muzikantam tieši akordeonā.
Akordeons izdeva skaņu, kas atgādināja dusmīgu zosu.
No pārsteiguma Samarietis paklupa, uzkrita uz dekoratīvā puķu poda un ar visu podu aizslīdēja pāri laukumam kā olimpiskais bobslejists.
Cilvēki smējās tik stipri, ka dažiem bira asaras.
Bet Samarietis nepadevās. Viņš piecēlās, atpogāja jostu dramatiskā stilā un gribēja to griezt virs galvas kā kovbojs laso. Diemžēl josta izslīdēja no rokām un aizlidoja tieši strūklakā, kur to uzreiz paķēra mazs suns un aizskrēja prom.
Samarietis, palicis pusizģērbts un bez jostas, skrēja sunim pakaļ pa visu centru, kliegdams:
— Atdod man manu skatuves inventāru!
Suns skrēja vēl ātrāk.
Beigās Samarietis apstājās, aizelsies, ar vienu zeķi līdz celim un krekla piedurkni, kas joprojām bija ap kaklu kā šalle. Publika aplaudēja stāvot.
Žūrija ilgi apspriedās un beigās viņam piešķīra īpašo balvu:
“Par drosmīgāko un nejauši smieklīgāko priekšnesumu pilsētas centra vēsturē.”
Samarietis lepni paņēma savu kebabu, uzmeta mēteli pār plecu un teica:
— Es zināju, ka cilvēki mani atcerēsies.
Un viņi tiešām atcerējās. Vēl trīs mēnešus pilsētas centrā visi runāja par “to vīru, kurš zaudēja jostu sunim un gandrīz uzvarēja konkursā”.
Nākamajā nedēļā Samarietis kļuva par īstu vietējo slavenību. Cilvēki viņu atpazina uz ielas, bērni rādīja ar pirkstu un čukstēja:
— Skaties, tas ir tas džeks, kurš zaudēja jostu sunim!
Pat kebabnīcā viņam iedeva papildus mērci “par drosmi”.
Bet Samarietim ar to nepietika. Viņš nolēma atgriezties pilsētas centrā ar vēl grandiozāku priekšnesumu.
Šoreiz viņš bija sagatavojies nopietni.
Viņš bija uzvilcis spīdīgas bikses, vecu ādas vesti, saulesbrilles un paņēmis līdzi milzīgu portatīvo skaļruni, kuru aizņēmās no kaimiņa. Skaļrunis bija tik liels, ka Samarietim to nācās stumt bērnu ratiņos.
Kad viņš ieradās centrā, tur jau bija sapulcējies bars cilvēku.
— Samarieti! Samarieti! — visi kliedza.
Viņš lepni paklanījās, uzlika saulesbrilles un ieslēdza mūziku.
Taču nevis romantiska deju dziesma, bet pilnā skaļumā sāka skanēt ieraksts no kaimiņa telefonā saglabātās “Govju izsoles Latgalē 2014”.
Pa visu laukumu atbalsojās:
— Piecsimt! Piecsimt divdesmit! Kurš dod piecsimt piecdesmit?!
Samarietis samulsa, bet nolēma, ka īsts mākslinieks neapstājas. Viņš sāka dejot pie izsoles saucieniem tā, it kā tas būtu pasaules karstākais ritms.
Tieši tajā brīdī viņa spīdīgās bikses ieķērās sola malā un ar skaļu “prrrkšš” pārplīsa no aizmugures.
Publika eksplodēja smieklos.
Kāda ome gandrīz nometa savus iepirkumu maisiņus, jo smējās tik stipri, ka nevarēja nostāvēt kājās.
Bet Samarietis vēl joprojām nepadevās.
Viņš mēģināja dramatiskā stilā uzlēkt uz strūklakas malas, lai izskatītos kā īsta deju zvaigzne. Taču strūklakas mala bija slidena.
Viņš paslīdēja, iekliedzās:
— Es lidoju kā ērglis!
Un nākamajā sekundē iegāzās ūdenī ar tādu blīkšķi, ka visas baložu bandas pacēlās gaisā.
Samarietis izlīda no strūklakas slapjš kā izmircis kaķis. Viņa veste bija pielipusi pie muguras, saulesbrilles bija šķības, un mati stāvēja uz augšu kā izbiedētam ezi.
Taču vistrakākais vēl tikai sākās.
Tas pats suns, kurš iepriekš bija aizskrējis ar viņa jostu, pēkšņi atkal parādījās laukumā. Šoreiz viņam mutē bija Samarieta spīdīgo bikšu atlūza.
— Nē! Ne atkal tu! — Samarietis iekliedzās.
Suns sāka skriet apkārt strūklakai, Samarietis skrēja pakaļ, bet cilvēki filmēja visu telefonos.
Beigās Samarietis paklupa pār paša skaļruni, skaļrunis apgāzās, un pa visu laukumu sāka skanēt bērnu dziesma:
— Div' dūjiņas gaisā skrēja...
Samarietis gulēja uz bruģa, slapjš, bez pusei bikšu, ar zāli matos un vienu kurpi pazudušu.
Publika atkal aplaudēja stāvot.
Kāds vīrs pienāca klāt un nopietni teica:
— Samarieti, tu neesi dejotājs.
Samarietis nopūtās.
— Es zinu.
— Tu esi leģenda.


Lasīt citus šī autora blogus