Atkušņi un sasalums,
Koku, krūmu kailums,
Es, laikam, esmu pārāk vecs kalums.

Viss kādreiz dziest,
Tad nākas ciest,-
Manu smilšu pulksteni vairs neapgriezt.

Es pats sev debess,
Un pats sev mēness,-
Tāds vientuļš, bāls un auksts mēness.

Ne straumes, ne viļņu,
Lai atrastu viņu,
Bet es arvien ceru uz kādu labu ziņu,

Ka varbūt šoziem
Ar miera vējiem
Uz trausliem jo trausliem solījumiem...





Lasīt citus šī autora blogus