Vakars bija mierīgs, un pilsētas ielas pieklusa kā nogurušas domas. Uz soliņa parkā sēdēja divi cilvēki — viens skatījās uz garāmgājējiem ar vieglu smaidu, otrs — ar sarauktu pieri.
Viens redzēja pārus, kas turējās rokās, un nodomāja: cik skaista ir pasaule, kur cilvēki spēj mīlēt. Otrs redzēja tos pašus pārus un nodomāja: cik vāji viņi ir, tik ļoti atkarīgi viens no otra.
Garām paskrēja bērns, smejoties bezrūpīgā priekā. Pirmais smaidīja vēl plašāk — viņam tas bija dzīvības pierādījums, patiess un tīrs. Otrs tikai pakratīja galvu — viņš redzēja troksni, nekārtību un vecāku bezatbildību.
Tad garām pagāja vecs vīrs ar lēnu soli. Pirmais redzēja pieredzi, dzīves gudrību un stāstus, kas slēpjas viņa acīs. Otrs redzēja tikai nogurumu, laika smagumu un to, kas reiz būs arī viņš pats.
Un tomēr — pasaule nebija ne viena, ne otra. Tā vienkārši bija.
Cilvēki ir kā logi — katrs rāda to pašu ainavu, bet stikls nekad nav vienāds. Vienam tas ir dzidrs, citam — skrāpēts, vēl citam — nokrāsots paša pieredzes krāsās. Mēs neredzam pasauli tādu, kāda tā ir. Mēs redzam to tādu, kādi esam mēs paši.
Varbūt tāpēc tik bieži nesaprotam viens otru. Jo mēs nerunājam par vienu un to pašu pasauli — pat ja stāvam viens otram blakus.
Un varbūt lielākā gudrība nav pārliecināt otru, ka tavs skatījums ir pareizs. Varbūt tā ir spēja uz mirkli paskatīties caur cita logu — un ieraudzīt, cik neparasti skaista var būt arī pavisam cita patiesība.
Nākamajā vakarā viņi atkal satikās tajā pašā parkā. Tas pats soliņš, tie paši koki, tikai gaisā bija kaut kas citāds — it kā vakardienas domas vēl nebūtu izklīdušas.
Šoreiz viņi ilgi klusēja.
Beidzot tas, kurš vienmēr smaidīja, mierīgi jautāja: “Vai tu kādreiz esi mēģinājis paskatīties uz visu tā, kā es?”
Otrs viegli pasmīnēja. “Un vai tu esi mēģinājis redzēt to, ko redzu es?”
Viņu skatieni sastapās — ne strīdā, bet ziņkārībā.
Tajā brīdī garām atkal skrēja tas pats bērns. Šoreiz viņš paklupa un nokrita. Smiekli pārvērtās asarās.
Pirmais sarāvās — viņa sejā parādījās satraukums. Otrs piecēlās pirmais un devās klāt, pastiepjot roku bērnam. Viņš palīdzēja piecelties, nopurināja putekļus un klusi pateica: “Viss kārtībā. Tā gadās.”
Bērns, vēl šņukstot, paskatījās uz viņu… un pasmaidīja.
Kad viņš aizskrēja tālāk, abi atkal apsēdās.
“Redzi,” teica tas, kurš parasti redzēja tikai skarbo, “pasaule nav tikai skaista. Bet tā arī nav tikai slikta.”
Otrs viegli pamāja. “Jā… un reizēm, lai to ieraudzītu, nepietiek tikai skatīties. Vajag piedzīvot.”
Vakars kļuva dziļāks, un ielas gaismas iedegās kā klusas domas. Apkārtējā pasaule turpināja būt tāda pati — pilna ar smiekliem un skumjām, cerībām un vilšanos.
Taču uz soliņa sēdēja divi cilvēki, kuri pirmo reizi nedaudz mainīja savu skatījumu.
Ne tāpēc, ka viens uzvarēja otru.
Bet tāpēc, ka viņi uz mirkli ieraudzīja pasauli ne tikai caur savu logu.


Lasīt citus šī autora blogus