Pamestā pils gulēja klusumā zem sudrabaina mēness. Vējš rotaļājās ar vecajiem logu rāmjiem, un garajos gaiteņos skanēja tikai attālas soļu atbalsis. Viņa stāvēja pie augstā loga, ietinusies tumšā samta kleitā, un vēroja, kā mēnessgaisma krīt pār pils pagalmu.
Viņš pienāca klāt lēni, gandrīz nemanāmi, un uzlika plaukstu uz viņas vidukļa. Viņa viegli nodrebēja no pieskāriena, bet neattālinājās. Tieši otrādi – pagriezās pret viņu, ļaujot skatieniem sastapties.
Viņu starpā valdīja klusums, taču tas bija pilns ar ilgošanos un neizteiktiem vārdiem. Viņa pirksti lēni slīdēja pāri viņas rokai, līdz sasniedza plaukstu. Viņš to pacēla pie lūpām un noskūpstīja, liekot viņas sirdij sisties straujāk.
Vecās pils sienas šķita glabājam simtiem noslēpumu, bet šajā naktī tās kļuva par lieciniecēm viņu kaislei. Viņš pievilka viņu tuvāk, un viņu lūpas sastapās maigā, bet dziļā skūpstā. Tajā bija viss – ilgas, maigums, neapturama vēlēšanās būt tuvāk.
Viņi lēni devās cauri pustumsas apņemtajiem gaiteņiem līdz senai zālei ar lielu kamīnu. Tajā vēl kvēloja uguns, it kā pils pati būtu gaidījusi viņu ierašanos. Viņa apsēdās uz veca samta dīvāna, un viņš apsēdās blakus, maigi noglāstot viņas matus.
Nakts ritēja lēni un sapņaini. Skūpsti kļuva dziļāki, pieskārieni drosmīgāki, bet viss notika ar maigumu un kaisli, kas lika aizmirst par laiku. Ārā vējš šalkoja kokos, bet pilī valdīja tikai viņu elpas, klusi smiekli un sirdspuksti.
Kad rīts sāka aust un pirmie saules stari ieslīdēja pa augstajiem logiem, viņi vēl joprojām bija kopā – noguruši, laimīgi un iegrimuši viens otra apskāvienos. Pamestā pils vairs nešķita tukša. Tā bija piepildīta ar viņu nakts noslēpumu.
Rīta gaisma lēni piepildīja senās pils zāli, izgaismojot putekļu daļiņas, kas dejoja gaisā kā mazi zelta pavedieni. Viņa vēl gulēja viņa apskāvienos, galvu atspiedusi pret viņa plecu, kamēr kamīnā bija palikušas vien dažas kvēlojošas ogles.
Ārā migla klāja pagalmu, padarot pamesto pili vēl noslēpumaināku. Viņš maigi noglāstīja viņas vaigu, un viņa pasmaidīja, neatverot acis.
“Varbūt mums nevajadzētu doties prom,” viņa klusi noteica.
Viņš iesmējās un noskūpstīja viņas pieri.
“Varbūt šī pils jau sen gaidīja tieši mūs.”
Viņi piecēlās un lēni devās pa vecajiem gaiteņiem, izzinot katru tumšo stūri un katru noslēpumaino istabu. Vienā no torņiem viņi atrada plašu balkonu ar skatu uz mežu un ezeru tālumā. Vējš viegli spēlējās ar viņas matiem, kamēr viņš nostājās aiz viņas un apskāva viņu ap vidukli.
Viņa atlieca galvu pret viņa plecu, un viņi abi klusumā vēroja, kā saule paceļas virs kokiem. Šķita, ka pasaule ir apstājusies – bija tikai viņi, rīta vējš un pils, kas glabāja viņu noslēpumu.
Vēlāk viņi atrada nelielu bibliotēku ar vecām grāmatām un aizputējušiem portretiem. Uz viena galda stāvēja sena sudraba svečtura pamatne un izbalējusi vēstule. Viņa uzmanīgi to pacēla un atvēra.
Vēstulē bija rakstīts par diviem mīlētājiem, kuri reiz šajā pilī bija satikušies slepeni un zvērējuši viens otram mūžīgu mīlestību. Leģenda vēstīja, ka pils pieņem tikai tos, kuru jūtas ir patiesas.
Viņi paskatījās viens uz otru, un šķita, ka viss kļuva skaidrs bez vārdiem. Šī nakts nebija bijusi tikai nejaušība. Tā bija kļuvusi par sākumu kaut kam daudz lielākam – stāstam, kuru viņi paši vēl tikai sāka rakstīt.


Lasīt citus šī autora blogus