Vakars bija silts un smaržoja pēc lietus un ziedošiem ceriņiem. Istabā dega tikai dažas sveces, un aiz loga lēni šūpojās koku zari, it kā visa pasaule būtu apstājusies tikai viņu dēļ.
Viņš piegāja tuvāk, lēni un uzmanīgi, it kā baidītos izjaukt burvību, kas bija starp viņiem. Viņas acīs mirdzēja maigums un viegla nerātnība, bet uz lūpām spēlējās smaids, kas lika viņa sirdij sisties arvien straujāk.
Viņu pirksti satikās. Sākumā bikli, tad arvien drošāk. Katrs pieskāriens bija kā dzirkstele, kas aizdedzināja kaut ko daudz dziļāku par vienkāršu vēlēšanos. Viņš noslaucīja matu šķipsnu no viņas sejas, un viņa pievēra acis, izbaudot to mirkli tik ļoti, it kā nekas cits pasaulē vairs nepastāvētu.
Mūzika klusi skanēja fonā. Viņi dejoja lēni, cieši viens pie otra, un katra kustība kļuva arvien tuvāka, maigāka, pilnāka ar apslēptām jūtām. Kad viņš viņu noskūpstīja, šķita, ka visa pasaule pazūd. Palika tikai viņu elpa, sirds puksti un tas neizskaidrojamais tuvums, kas liek aizmirst visu pārējo.
Nakts ievilkās lēni un saldi. Viņi gulēja blakus, apsegušies ar segu un klusumu, kas bija pilns ar sapratni un maigumu. Viņas galva gulēja uz viņa krūtīm, un viņš maigi glāstīja viņas plecu, kamēr aiz loga sāka aust pirmā rīta gaisma.
Tā bija nakts, kuru nevar aizmirst — ne jau kaisles dēļ vien, bet tāpēc, ka tajā bija kaut kas daudz vairāk. Tuvība, maigums un sajūta, ka divas sirdis uz brīdi bija atradušas viena otru.


Lasīt citus šī autora blogus