Saules pielietā pļava meža ielokā smaržoja pēc silta zāles paklāja, margrietiņām un tikko plaukušiem ceriņiem. Vējš viegli šūpoja ziedus, bet putnu dziesmas saplūda ar klusajiem smiekliem, kas izlauzās no viņu lūpām.
Viņi bija palikuši divatā, tālu prom no visa pārējā. Viņas mati mirdzēja saulē, un viņa, viegli pieskaroties viņa rokai, juta, kā cauri ķermenim izskrien patīkams satraukums. Viņš pievilka viņu sev tuvāk, lēni un maigi, it kā gribētu izbaudīt katru sekundi.
Viņu lūpas sastapās nesteidzīgā, kaislīgā skūpstā. Apkārtējā pasaule šķita pazūdam – palika tikai siltais gaiss, ziedu smarža un abu elpas. Viņš glāstīja viņas muguru, viņa kaklu, un viņa viegli aizvēra acis, ļaujoties tuvībai un maigumam.
Viņi nogūlās mīkstajā zālē, kur pienenes un āboliņa ziedi skāra viņu ādu kā maigi pieskārieni. Katrs skūpsts kļuva dziļāks, katrs pieskāriens – drošāks un dedzīgāks. Viņu tuvība bija pilna ilgu, maiguma un nevaldāmas vēlēšanās būt pēc iespējas tuvāk vienam otram.
Saule lēnām slīdēja zemāk pār koku galotnēm, iekrāsojot debesis zeltainos un rozā toņos. Viņi palika apskāvušies ziedošajā pļavā, klausoties vēja čukstos un sajūtot, kā sirdis sitas vienā ritmā.


Lasīt citus šī autora blogus