Nakts bija bieza kā samts, un mēness karājās debesīs kā auksta, sudrabaina acs. Vecā pils, kas slejās virs miglainā purva, čukstēja senus noslēpumus – sienās bija iesūkusies gan asins, gan ilgu smarža.
Viņu sauca par Melno Atraitni.
Neviens īsti nezināja viņas īsto vārdu, tikai leģendas. Par sievieti, kas pavedina un pazūd. Par skatienu, kurā var noslīkt. Par pieskārienu, kas atstāj ne tikai atmiņas, bet arī likteņa rētas.
Šajā naktī viņa nebija medniece.
Viņa bija aicināta.
Pils durvis pašas atvērās, it kā gaidot. Sveces iedegās viena pēc otras, radot dīvainu, pulsējošu gaismu. Un tur, zāles dziļumā, viņš stāvēja.
Sena būtne.
Vampīrs.
Viņa acis bija tumšas kā bezdibenis, bet tajās kvēloja kaut kas vecāks par laiku – alkas, kas nekad nav tikušas remdētas.
“Tu atnāci,” viņš čukstēja, balss bija kā vējš kapos.
Melnā Atraitne lēni tuvojās, viņas melnā kleita slīdēja pār grīdu kā ēna.
“Tu mani izsauci,” viņa atbildēja, balss maiga, bet bīstama. “Un es vienmēr atbildu uz izaicinājumiem.”
Viņu starpā valdīja spriedze – ne tikai naids vai vēlme pēc varas, bet kaut kas tumšāks… pievilkšanās, kas robežojās ar pazušanu.
Vampīrs pacēla roku un pieskārās viņas zodam. Auksts. Nedzīvs. Bet elektrizējošs.
“Cik daudz sirdis tu esi salauzusi?” viņš jautāja.
“Tikpat, cik tu esi apklusinājis,” viņa atbildēja, pietuvojoties vēl tuvāk. “Varbūt šonakt mēs beidzot satiksim sev līdzīgu.”
Viņu skatieni sastapās, un pasaule uz mirkli apstājās.
Viņš sajuta – viņa nav kā citas. Viņas asinis… tās bija citādas. Tās nesolīja tikai dzīvību, bet arī iznīcību.
Un viņa saprata – šis nav tikai medījums. Šis ir spēks, kas var viņu vai nu iznīcināt… vai padarīt nemirstīgu citā veidā.
“Baidiies?” viņš čukstēja, tik tuvu, ka viņas elpa pieskārās viņa lūpām.
Viņa pasmaidīja – lēni, bīstami.
“Es nekad nebaidos,” viņa teica. “Bet es jūtu… un šonakt tas var būt bīstamāk par nāvi.”
Viņš noliecās tuvāk, bet neiekoda. Tikai ļāva šai spriedzei vilkties, kā stīga, kas tūlīt pārtrūks.
Sveces liesmas sašūpojās.
Un kaut kur ārā vilks iegaudojās.
Divi plēsēji. Vienā telpā. Vienā spēlē.
Un neviens vēl nezināja – kurš no viņiem kļūs par upuri.
Vējš pieņēmās spēkā, logu rūtis viegli nodrebēja, it kā pati pils elpotu. Spriedze starp viņiem kļuva biezāka par nakts miglu.
Vampīrs lēni atkāpās soli, bet viņa acis joprojām turēja Melno Atraitni kā neredzamas ķēdes.
“Tu neesi tikai sieviete,” viņš teica klusā balsī. “Es jūtu… indi. Senāku par jebkuru lāstu, ko es pazīstu.”
Viņa viegli pagriezās, ļaujot sveču gaismai apspīdēt viņas seju. Uz mirkli šķita, ka viņas acis iemirdzas tumši sarkanā tonī.
“Un tu neesi tikai vampīrs,” viņa atbildēja. “Tu esi kaut kas… kas ir izdzīvojis pārāk ilgi.”
Viņš pasmaidīja – skumji, bet ar bīstamu dzirksti.
“Varbūt pārāk ilgi vienam.”
Šie vārdi uz mirkli izmainīja gaisotni. Ne tikai medības. Ne tikai spēle. Bet kaut kas dziļāks – vientulība, kas krājusies gadsimtiem.
Melnā Atraitne piegāja tuvāk, tik tuvu, ka viņas pirksti gandrīz pieskārās viņa krūtīm.
“Un ja šonakt tu vairs nebūsi viens?” viņa čukstēja.
Vampīrs satvēra viņas roku. Šoreiz viņa aukstums sadūrās ar viņas siltumu – un starp tiem uzplaiksnīja kaut kas negaidīts. Ne tikai vilkme… bet spēks.
Pēkšņi viņš savilka viņu tuvāk.
Viņa nepretojās.
Bet arī nepakļāvās.
Tā nebija padevība — tā bija vienošanās starp diviem plēsējiem.
Viņš pieliecās pie viņas kakla, bet apstājās pašā pēdējā brīdī.
“Ja es dzeršu tavas asinis…” viņš čukstēja, “es varu kļūt par kaut ko vairāk. Vai arī… pazust.”
Viņa pasmaidīja, pirkstiem viegli pārslīdot pār viņa vaigu.
“Un ja es ļaušu tev?” viņa atbildēja. “Varbūt mēs abi vairs nebūsim tas, kas bijām.”
Sveces liesmas pēkšņi uzliesmoja augstāk, it kā reaģējot uz viņu tuvību.
Un tad — viņa pati nolieca galvu.
Uzaicinājums.
Bet arī izaicinājums.
Vampīrs uz mirkli aizvēra acis, it kā cīnītos ar sevī mītošo zvēru… vai ar kaut ko vēl dziļāku.
Un tad viņš pieņēma izvēli.
Nevis iekost.
Bet nospiest savu pieri pie viņējās.
Telpā izplatījās dīvaina, pulsējoša enerģija. It kā divas senas būtības mēģinātu saplūst — ne fiziski, bet būtībā.
“Ne šādi,” viņš čukstēja. “Mēs neiznīcināsim viens otru… ne tik ātri.”
Melnā Atraitne viegli iesmējās, bet šoreiz tajā nebija tikai bīstamības.
Bija arī… interese.
“Labi,” viņa teica. “Tad spēle tikai sākas.”
Ārā pērkons iegrāva debesīs.
Un vecā pils kļuva par liecinieci kaut kam, kas varēja mainīt ne tikai viņu likteņus… bet arī pasauli, kas vēl nezināja, ka divi tumši spēki ir nolēmuši nesagraut viens otru — bet apvienoties.


Lasīt citus šī autora blogus