Tās atveras ar jaunu vērienu. Ir cilvēki, kas grib redzēt mani jaunā vietā. Ir cilvēki, kam neko jaunu nevajag. Tos, kam neko jaunu nevajag un viņi jūtas komfortabli savā mazajā telpā, kurā ir viens vai divi logi uz ārpasauli es nenosodu. Jebkurā komūnā būs iesēdēti krēsli un ierastās sajūtas. Manas durvis uz cilvēku iepazīšanu un sapratni atvērās agrīni. Sākumā, tas bija kā novērotājam, tad tās pavērās vairāk vaļā uz kominikāciju, reizēm pat brutālu, bet tiešu un konkrētu. Laiki mainās, cilvēki nemainās. Domāšana, līdzi pavelkot attiecīgā laikmetīguma idejas tikai mainās. Es biju tur, kur es nedrīkstēju būt, man atļāva, jo es nebiju nevēlams.

Ja manas durvis atvērsies plašāk, tad arī citi ieraudzīs to, ko es esmu uztvēris par saprātīgu komunikācijas paraugu.



Lasīt citus šī autora blogus