Sfinksa bija pilnīgi pārliecināta, ka zina īsāko ceļu cauri mežam uz mājām. Viņa lepni soļoja pa taciņu, svilpodama dziesmu un vicinādama rokā mazu sēņu groziņu.
— Es šito mežu zinu kā savus piecus pirkstus! — viņa skaļi paziņoja pati sev.
Pēc desmit minūtēm viņa atkal nonāca pie vienām un tām pašām trim lielajām priedēm.
— Nu labi... tas vēl neko nenozīmē.
Pēc vēl piecām minūtēm viņa atkal stāvēja pie tām pašām priedēm.
— Klausieties, jūs koki mani speciāli izjokojat? — Sfinksa sašutusi uzlika rokas sānos.
Viņa nolēma iet citā virzienā. Gāja pāri sūnām, pārkāpa pāri kritušam kokam, gandrīz iekāpa skudru pūznī un triumfējoši iznāca ārā... tieši pie tām pašām trim priedēm.
— Esmu nolaupīta! Šis ir apburtais mežs! — viņa dramatiskā balsī iesaucās.
Tieši tajā brīdī aiz kokiem parādījās svešinieks ar makšķeri rokā. Viņš apstājās un mazliet apjucis paskatījās uz Sfinksu, kura dusmīgi runāja ar priedēm.
— Vai jums viss kārtībā? — viņš uzmanīgi pajautāja.
Sfinksa paskatījās uz viņu, tad uz priedēm, tad atkal uz viņu.
— Ja tu mani izvedīsi no šī nolādētā trijstūra, es tev būšu parādā visu dzīvi!
Svešinieks iesmējās.
— Nu, mēģināt varam.
Viņi abi sāka iet pa taciņu, bet Sfinksa visu laiku stāstīja, kā priedes viņu vajā, kā vāveres par viņu smejas un kā viņa jau gandrīz bija gatava uzbūvēt būdiņu un palikt mežā uz mūžu.
Kad viņi beidzot iznāca ārā no meža, Sfinksa sajūsmā pacēla rokas.
— Tu esi mans varonis!
Pirms svešinieks paspēja kaut ko pateikt, Sfinksa aiz prieka piegāja tuvāk un uzspieda viņam ātru buču uz vaiga. Taču tieši tajā brīdī viņš pagrieza galvu, un buča trāpīja tieši uz lūpām.
Abi sastinga.
Svešinieks samulsis nomirkšķināja acis.
Sfinksa palika sarkana kā meža zemene.
— Es... tas bija... taktiska kļūda, — viņa nomurmināja.
Svešinieks sāka smieties tik skaļi, ka gandrīz nometa makšķeri.
Sfinksa vispirms centās saglabāt nopietnu seju, bet pēc brīža arī pati sāka smieties.
— Nu labi, — viņa noteica, — vismaz tagad man būs ko stāstīt par to, kā es apmaldījos trijās priedēs un gandrīz apprecēju pirmo pretimnācēju.
Svešinieks vēl joprojām smējās, kad abi sāka iet pa lauku ceļu prom no meža.
— Tā tad tu visus cilvēkus sveicini? — viņš pajautāja, noslaukot smieklu asaras.
— Nē! Tikai tos, kas mani izglābj no ļaunām priedēm, — Sfinksa lepni atteica.
— Tad man laikam paveicās.
Viņi abi gāja blakus, un drīz vien izrādījās, ka svešinieku sauc Andris un viņš nemaz nav no tuvējā ciema. Viņš bija atbraucis makšķerēt, bet apmaldījies vēl trakāk nekā Sfinksa.
— Es jau divas stundas meklēju savu mašīnu, — viņš atzinās.
Sfinksa apstājās un paskatījās uz viņu.
— Tu gribi teikt, ka cilvēks, kurš mani izveda no meža, pats nezina, kur ir viņa mašīna?
— Precīzi.
Sfinksa sāka smieties tik skaļi, ka gandrīz nometa savu groziņu.
— Lieliski! Mēs esam ideāls pāris — viena apmaldās trijās priedēs, otrs pazaudē mašīnu.
Tieši tajā brīdī no tuvējā grāvja atskanēja skaļa blēšana. Abi sabijušies pagriezās, un no krūmiem izlīda kaza ar zilu lentīti ap kaklu.
Kaza pārliecinoši pienāca pie Andra, apostīja viņa makšķeri un sāka vilkt viņu aiz jakas piedurknes.
— Kas tas tagad ir? — Andris apmulsis jautāja.
Sfinksa sašaurināja acis.
— Es domāju, ka šī ir likteņa kaza.
— Likteņa kaza?
— Jā. Ja jau mēs abi nezinām, kur ejam, tad varbūt jāseko viņai.
Andris paraustīja plecus.
— Godīgi sakot, man šobrīd kaza šķiet gudrāka par mums abiem.
Un tā viņi gāja pakaļ kazai pa mazu taciņu. Pēc dažām minūtēm viņi iznāca pie maza lauku pagalma, kur stāvēja veca zaļa mašīna.
— Tā ir mana! — Andris sajūsmināti iesaucās.
No mājas iznāca vecmāmiņa lakatā un paskatījās uz viņiem.
— Ā, beidzot atradāties! Kaza jau sen zināja, kur jums jāiet.
Sfinksa samulsusi paskatījās uz Andri.
— Redzi? Es taču teicu — likteņa kaza.
Vecmāmiņa pasmaidīja un pamāja uz mājas pusi.
— Nāciet iekšā, iedošu jums pa krūzei piparmētru tējas. Citādi izskatās, ka jūs abi bez manas kazas līdz rītam vēl pa mežu blandītos.


Lasīt citus šī autora blogus