Nakts bija klusa, bet viņa sirdī plosījās vētra. Katrs pulksteņa tikšķis šķita kā atgādinājums par viņu — par viņas smaidu, viņas skatienu, viņas balsi, kas vēl arvien skanēja viņa atmiņās kā salda un mokoša melodija.
Viņš gulēja nomodā, skatoties griestos, kamēr domas trakoja bez apstājas. Viņš atcerējās, kā viņa pirksti reiz viegli pārslīdēja pāri viņa rokai, kā tuvums lika elpai kļūt smagākai un sirdij sisties ātrāk. Tā nebija tikai vēlme — tās bija ilgas, dziļas un dedzinošas, kas plosīja viņu no iekšpuses.
Viņam pietrūka viņas smaržas, viņas siltuma, tā mirkļa, kad viņa piekļāvās tuvāk un pasaule ap viņiem pazuda. Katru reizi, kad viņš aizvēra acis, viņš iztēlojās viņu sev blakus — viņas mati krītoši pār pleciem, viņas lūpas tik tuvu, ka pietiktu tikai ar vienu kustību, lai pazustu kaislē.
Un tomēr vissāpīgākais bija tas, ka viņas nebija. Palika tikai tukša gulta, tumša nakts un neprātīgas domas, kas skrēja pa galvu kā neapturama uguns. Viņš juta, kā ilgas kļūst arvien stiprākas, līdz šķita — ja viņš viņu drīz nesatiks, viņa sirds vienkārši nespēs izturēt.
Bet kaut kur dziļi sevī viņš zināja — kad viņi atkal satiksies, pietiks ar vienu skatienu, vienu pieskārienu, lai visa šī sakrātā kaisle uzliesmotu no jauna.


Lasīt citus šī autora blogus