Tieši tā, jau atkal klusi ielienu nolikt kādu emociju kluci un tad atkal pazust, bet te es to varu un man to šeit neviens nevar aizliegt un neviens mani nepazīst un labi, ka tā.
(Uldis līdz šim ir bijis saprotošs un piedodošs. Pārējie varat iet nahuj, sorry not sorry)

Dvēsele šķiet izsmelta, daļa tās ir jau iznīkusi. Bet ir jādzīvo. Un tā arī dzīvošu, nezinu, kā, bet dzīvošu līdz mans holesterīns mani nogalinās.

Šodien biju gan tuvu debesīm, gan ellei un kritiens bija smags, tik smags, ka jāatnāk nolikt kluci. Kur citur lai to liek...

Tā nu tas te paliks un, cerams, sadalīsies laika gaitā.

Paldies par uzmanību, bet vēl vairāk paldies, ja paklusēsi.
Paldies


Lasīt citus šī autora blogus