Fogts bija dzirdējis daudz stāstu par sievietēm, kurām patīk vīrieši ar raksturu, bet viņš meklēja ko pavisam īpašu – savu draiskulību dievieti. Ne jau kādu maigu un biklu dāmu, bet tādu, kurai acīs deg uguns un kura prot pasmaidīt tā, ka ceļi sāk ļodzīties.
Kādā vēlā piektdienas vakarā viņš iegāja mazā, dūmakainā bārā, kur skanēja lēna mūzika un gaisā virmoja noslēpums. Pie letes sēdēja tumšmate sarkanā kleitā. Viņas lūpas bija viegli ieliektas smaidā, it kā viņa jau zinātu visus Fogta noslēpumus.
Viņa paskatījās uz viņu no galvas līdz kājām un noteica:
— Tu izskaties pēc vīrieša, kurš meklē nepatikšanas.
Fogts pasmaidīja.
— Varbūt tikai īsto sievieti.
Tumšmate piegāja tuvāk. Viņas smaržas bija saldas, bet skatienā bija kaut kas bīstams.
— Un kādu tad tu meklē? — viņa iečukstēja.
Fogts juta, ka sirds sitas arvien straujāk.
— Tādu, kura nebaidās būt mazliet skarbāka… kura zina, kā likt vīrietim trīcēt no satraukuma.
Sieviete iesmējās, lēni aplika roku ap viņa kaklu un viegli pievilka sev klāt.
— Tad tev paveicies, — viņa noteica. — Jo man nekad nav patikuši garlaicīgi vīrieši.
Viņi kopā devās dejot. Katrs viņas pieskāriens bija kā izaicinājums, katrs smaids lika Fogtam vēl vairāk apjukt. Viņa spēlējās ar viņu – reizēm pievilka tuvāk, reizēm atkal atkāpās, ļaujot viņam justies kā medniekam, kurš pats kļuvis par medījumu.
Kad vakars tuvojās beigām, tumšmate pieliecās pie viņa auss un čukstēja:
— Atceries vienu, Fogt… dažreiz tie, kuri meklē savu dievieti, nemaz nav gatavi tam, ko atrod.
Un Fogts saprata, ka tieši tas viņam patika visvairāk.


Lasīt citus šī autora blogus