Vakars bija silts, un upe lēni čaloja gar smilšaino krastu.
Fogts bija devies pastaigā pa meža taku, cerot atrast mieru pēc garas dienas. Saule jau slīdēja zemāk, izgaismojot debesis oranžos un zeltainos toņos. Kad viņš izgāja no koku ēnas un nonāca pie upes, viņš pēkšņi apstājās.
Tur, pašā krasta malā, uz lielā, saules sakarsētā akmens gulēja meitene. Viņas mati mirdzēja vakara gaismā, bet āda bija silta un zeltaina no saules. Viņa gulēja mierīgi, it kā visa pasaule apkārt būtu apklususi tikai viņas dēļ.
Fogts juta, kā sirds sitas straujāk. Viņš nekad agrāk nebija redzējis tik valdzinošu skatu. Vējš viegli rotaļājās ar meitenes matiem, un upe atspoguļoja viņas siluetu kā sapni. Viņš gribēja novērst skatienu, bet nespēja.
Meitene pēkšņi atvēra acis un pamanīja viņu. Uz viņas lūpām parādījās viegls, rotaļīgs smaids.
— Ko tad tu tur tik ilgi stāvi? — viņa klusi pajautāja.
Fogts samulsa un nedaudz nosarka.
— Es... tikai gāju garām.
Meitene pasmējās, piecēlās sēdus un iemērca kājas ūdenī.
— Tad nāc tuvāk. Upe ir pārāk skaista, lai to skatītos no tāluma.
Viņš piegāja tuvāk un apsēdās blakus, jūtot vakara siltumu un viņas tuvumu. Abi ilgi klusēja, klausoties ūdens čalošanā un vērojot, kā saule lēnām pazūd aiz kokiem. Tajā brīdī Fogtam šķita, ka visa pasaule ir apstājusies — palikusi tikai upe, vakars un viņa noslēpumainais smaids.


Lasīt citus šī autora blogus