Nakts pārklāja seno Ēģipti ar tumši zilu samtu, un virs tuksneša mirdzēja pilnmēness. Faraons Aksausmas sēdēja savā milzīgajā pilī, kur zelta kolonnas atspīdēja sveču liesmās, bet smaržīgi vīraki piepildīja gaisu ar saldo lotosu aromātu.
Par Aksausmu runāja visā valstī. Viņš bija skaists, noslēpumains un bīstams vīrietis, kura acis spēja likt sirdīm sisties straujāk. Viņa pilī bieži ieradās augstdzimušas sievietes, dejotājas un svešinieces no tālām zemēm, kuras vēlējās kaut uz mirkli satikt valdnieku, par kuru klīda tik daudz leģendu.
Tomēr Aksausmam visvairāk patika noslēpums — nevis pati sieviete, bet viņas smaids, skatiens un neizteiktās domas. Viņš prata runāt tik maigi un pavedinoši, ka pat visklusākās jaunavas viņa tuvumā juta dīvainu satraukumu.
Kādā vakarā pilī ieradās jauna priesteriene baltā zīda tērpā. Viņas mati bija tumši kā nakts virs Nīlas, un viņas acis mirdzēja sveču gaismā. Kad viņa iegāja faraona zālē, Aksausmas uzreiz sajuta, ka šī sieviete atšķiras no pārējām.
Viņi ilgi runāja zem augstajām arkām, klausoties tālajās mūzikas skaņās un strūklaku čalošanā. Priesteriene nebaidījās skatīties faraonam acīs, un tas viņu tikai vēl vairāk valdzināja.
Kad nakts kļuva dziļāka, viņi izgāja pils dārzā, kur starp palmām un ziedošiem krūmiem dega lāpas. Siltais vējš viegli skāra viņu ādu, un faraons piegāja tuvāk, pieskaroties priesterienes rokai.
Viņu skūpsts bija lēns un pilns ar ilgu pilnu spriedzi. Apkārt valdīja klusums, tikai tālumā bija dzirdama Nīlas plūsma un nakts putnu balsis.
Tajā brīdī Aksausmas saprata, ka dažreiz vislielākā kāre nav pēc pašas baudas, bet pēc noslēpuma, kuru otrs cilvēks sevī slēpj.
Priesteriene neatraujoties skatījās faraonam acīs, un šķita, ka visa pasaule ap viņiem kļuvusi klusa. Nakts gaiss bija silts, piesātināts ar ziedošu jasmīnu smaržu un tālu tempļu vīraka dūmiem.
Aksausmas paņēma viņas roku un lēni aizveda pa akmens celiņu dziļāk pils dārzā, kur starp palmām atradās neliels paviljons ar plāniem, baltajiem aizkariem. Tur dega desmitiem eļļas lampu, un gaisma maigi slīdēja pār priesterienes seju.
Viņi apsēdās uz zemiem spilveniem, un faraons viegli pieskārās viņas matiem, ļaujot tumšajām cirtām izslīdēt caur pirkstiem. Priesteriene pievēra acis, sajūtot viņa tuvumu un mierīgo elpu pie sava kakla.
“Tu nebaidies no manis,” Aksausmas klusi sacīja.
“Varbūt,” viņa atbildēja ar vieglu smaidu, “es baidos tikai no tā, cik ļoti vēlos palikt.”
Viņu lūpas sastapās vēlreiz — lēni, maigi un ilgi. Nakts ap viņiem šķita kļūstam vēl tumšāka un klusāka, kamēr aizkari viegli plīvoja vējā un tālumā bija dzirdama Nīlas plūsma.
Kad aust sāka pirmās rītausmas gaismas, priesteriene vēl arvien bija viņam līdzās. Un Aksausmas pirmo reizi sajuta, ka viņu valdzina nevis aizliegtā kāre, bet sievietes noslēpumainais klusums, kuru viņš nespēja aizmirst.


Lasīt citus šī autora blogus