Saules pielietā pļavā, kur ziedēja margrietiņas un vējā šūpojās garā zāle, Dille satika Uldi. Viņš stāvēja pie vecā ozola, viegli smaidot, it kā būtu gaidījis tieši viņu.
Dille piegāja tuvāk, sajuzdama, kā sirds sāk sisties straujāk. Vējš rotaļājās viņas matos, un Uldis, nepateikdams ne vārda, maigi pieskārās viņas rokai. Starp viņiem valdīja klusa spriedze, pilna ar ilgu pilniem skatieniem un neizteiktiem sapņiem.
Viņi apsēdās zālē, un Uldis viegli pievilka Dilli sev tuvāk. Viņu lūpas sastapās maigā, ilgā skūpstā, kas lika aizmirst visu apkārtējo pasauli. Dille juta, kā viņa apskāviens kļūst ciešāks, bet pieskārieni arvien drošāki un kaislīgāki.
Saule lēni slīdēja zemāk, iekrāsojot debesis zeltainos un rozā toņos, kamēr abi smējās, skūpstījās un ļāvās vieglām draiskulībām ziedu pilnajā pļavā. Tā bija vakara burvība, kas lika laikam apstāties un atstāja sirdī saldu, neaizmirstamu sajūtu.
Vakars kļuva arvien klusāks, un pļavu piepildīja siseņu dziesmas un siltais vasaras vējš. Dille un Uldis gulēja zālē blakus viens otram, skatoties debesīs, kur pirmās zvaigznes jau sāka iemirdzēties.
Uldis ar pirkstu galiem maigi pārslīdēja pār Dilles roku, un viņa pasmaidīja, sajuzdama patīkamu satraukumu. Viņi runāja čukstus, daloties sapņos, smieklīgos atmiņu stāstos un slepenās domās, ko nevienam citam nebija uzticējuši.
Kad kļuva vēsāks, Uldis novilka savu jaku un apsedza Dilli. Viņa piekļāvās tuvāk, sajuzdama viņa siltumu un mierīgo elpu. Viņu skūpsti kļuva lēnāki, maigāki un pilni ar sajūtām, kuras nebija iespējams izteikt vārdos.
Mēness apspīdēja pļavu sudrabainā gaismā, un šķita, ka visa pasaule ir apstājusies tikai viņu dēļ. Tajā naktī Dille saprata, ka dažreiz visskaistākie mirkļi rodas tieši tad, kad ļaujies sirdij un vienkārši esi kopā ar kādu, kurš liek tev justies īpašai.


Lasīt citus šī autora blogus