Ziedošā pļava smaržoja pēc margrietiņām, āboliņa un tikko uzsilušas zemes. Zem milzīgā ozola ēnas Dille gulēja zālē, ļaujot vējam rotaļāties ar viņas matiem. Saule slīdēja pāri debesīm, un viss šķita tik kluss, it kā pati pasaule būtu aizturējusi elpu.
Tiptaps nāca pa šauro pļavas taku, nesot rokās meža zemenes, kuras bija salasījis groziņā. Kad viņš ieraudzīja Dilli, viņš uz mirkli apstājās. Viņas smaids bija tik viegls un noslēpumains, ka lika viņam aizmirst, ko vispār bija gribējis teikt.
— Tu mani vēro jau labu brīdi, — Dille iesmējās, nepaceldama galvu no zāles.
— Varbūt tāpēc, ka tu izskaties pēc pļavas fejas, — Tiptaps atteica, apsēžoties viņai blakus.
Dille pievilka viņu tuvāk aiz krekla malas un paskatījās acīs tik ilgi, ka Tiptapa sirds sāka sisties straujāk. Viņas pirksti viegli pārslīdēja pār viņa roku, tad pār plecu, atstājot pēc sevis vieglu tirpu sajūtu.
Vējš iešūpoja ozola zarus, un virs viņiem bira mazas lapas. Dille pieliecās tuvāk, tik tuvu, ka Tiptaps sajuta viņas elpu pie kakla. Viņš satvēra viņas roku, un uz brīdi abi klusēja, klausoties sienāžu čirkstēšanā un tālajās putnu balsīs.
Tad Dille noskūpstīja viņu — lēni, maigi un vilinoši. Skūpsts bija pilns ar vasaras tveici un saldenu zemeņu garšu. Tiptaps atbildēja tikpat dedzīgi, apskaujot viņu ciešāk, kamēr abi iegrima ziedošajā zālē.
Saule slīdēja arvien zemāk, un pļava ap viņiem kļuva zeltaina. Viņi smējās, čukstēja viens otram ausī dažādus noslēpumus un ļāvās viens otra tuvumam, it kā ārpus ozola ēnas nepastāvētu nekas cits.
Kad vakars tuvojās, Dille uzlika galvu Tiptapam uz pleca un pasmaidīja.
— Šī bija skaistākā diena visā vasarā, — viņa čukstēja.
Tiptaps noskūpstīja viņas pieri un ciešāk apskāva.
— Un skaistākais vakars vēl tikai sākas.
Vakars lēnām pārklāja pļavu ar sārtām un violetām krāsām. Milzu ozola zari šūpojās vējā, un Dille ar Tiptapu vēl arvien gulēja zālē, klausoties kā kaut kur tālumā dzied lakstīgala.
Dille ar pirkstu galiem zīmēja apļus uz Tiptapa plaukstas, un viņš nespēja atraut skatienu no viņas acīm. Tās mirdzēja vakara gaismā kā tumšs medus.
— Tu esi pārāk kluss, — Dille čukstēja ar vieglu smaidu.
— Es vienkārši domāju, ka negribu, lai šis vakars beidzas, — Tiptaps atbildēja.
Dille pievilkās tuvāk un maigi noskūpstīja viņa vaigu, tad pieri. Tiptaps apskāva viņu ciešāk, sajuzdams viņas siltumu un ziedu smaržu, kas bija iepinusies viņas matos.
Viršos aiz ozola sāka mirdzēt pirmās ugunspuķes. Dille iesmējās un piecēlās kājās, izstiepjot roku Tiptapam.
— Nāc, — viņa sacīja. — Es gribu tev parādīt ko skaistu.
Abi basām kājām gāja pa rasainu zāli līdz nelielam pakalnam, no kura bija redzama visa pļava. Zem viņiem viļņojās ziedi, un debesis bija pilnas ar vakara gaismu.
Tiptaps nostājās aiz Dilles un apskāva viņu ap vidukli. Viņa atspiedās pret viņu un aizvēra acis.
— Šķiet, ka pasaule šeit apstājas, — viņa klusi noteica.
— Ja tu esi blakus, tad es negribu nekur citur būt, — viņš atbildēja.
Dille pagriezās pret viņu, un viņi atkal skūpstījās — lēni, maigi un ilgi. Apkārt smaržoja vasara, un viss šķita tik viegls un skaists, it kā viņi abi būtu vienīgie cilvēki visā pasaulē.
Kad pirmais zvaigžņu spožums parādījās debesīs, viņi atgriezās zem ozola, apsedzās ar veco pledu un vēl ilgi gulēja cieši viens pie otra, klausoties nakts skaņās un klusajos sirdspukstos.


Lasīt citus šī autora blogus