Blondīne sēdēja uz veca, apsūnojuša celma pašā meža vidū. Virs viņas galvas šūpojās kaili zari, bet pie kājām auga pērnā gada tārpu sagrauzta mušmire — šķība, mīksta un ar tik daudz caurumiem, ka izskatījās pēc ļoti sliktas dzīves izvēļu virknes.
“Nu un kā tev iet?” blondīne nopūtās, skatoties uz mušmiri.
“Lieliski,” mušmire atbildēja aizvainotā tonī. “Katru rītu mostos slapja, auksta un pusapēsta. Dzīve ir pasaka.”
Blondīne pamāja ar galvu.
“Es tevi saprotu. Man vakar bijis randiņš ar vīrieti, kurš trīs stundas runāja tikai par savu mašīnu.”
“Bagātnieks?” cerīgi pajautāja mušmire.
“Nē. Viņam bija ritenis.”
Mušmire kādu brīdi klusēja.
“Tad man laikam tomēr iet labāk,” tā beidzot noteica.
Blondīne izņēma no kabatas spogulīti un apskatīja savu atspulgu.
“Man šķiet, ka es novecoju.”
“Tu sēdi mežā un runā ar sapuvušu mušmiri,” mušmire attrauca. “Tas nav novecošanas jautājums. Tas ir dzīvesveids.”
Blondīne aizdomīgi paskatījās uz viņu.
“Tu vienmēr esi bijusi tik negatīva?”
“Es esmu indīga sēne, ko izēduši tārpi. Pozitīvisms nav mana stiprā puse.”
No tuvējā koka nokrita zars un gandrīz trāpīja blondīnei pa galvu.
“Redzi?” mušmire nopūtās. “Pat daba mēģina tev dot mājienus.”
Blondīne apvainojās.
“Tu nemaz neesi jauka.”
“Un tu nemaz neesi gudra. Bet redzi — mēs abas joprojām te sēžam.”
Blondīne brīdi klusēja, tad pasmaidīja.
“Zini, tu man patīc.”
“Protams,” mušmire nomurmināja. “Cilvēkiem vienmēr patīk tas, kas ir salauzts vairāk par viņiem pašiem.”
Zini,” blondīne pēc brīža ierunājās, “man šķiet, ka dzīve ir kā šis mežs.”
“Tumša, mitra un pilna ar lietām, kas grib tevi apēst?” mušmire jautāja.
“Es gribēju teikt — noslēpumaina.”
“Tu esi optimiste līdz smadzeņu satricinājumam.”
Blondīne nopūtās un atspiedās pret celmu. Celms iekrakšķējās tik draudīgi, ka izklausījās pēc pensionāra ceļgala aukstā laikā.
“Es bērnībā domāju, ka man būs ideāla dzīve,” blondīne teica. “Balta māja, bagāts vīrs, suns, baseins…”
“Un tagad?” mušmire jautāja.
“Tagad es sēžu mežā un apspriežu savas problēmas ar sēni, kurai puse galvas ir noēsta.”
“Dzīve ir ceļojums,” mušmire filozofiski noteica. “Dažiem tas ir kruīzs pa Vidusjūru, citiem — slīdēšana pa dubļiem uz sejas tieši grāvī.”
Tieši tajā brīdī no tuvējā krūma izlīda ezis. Viņš apstājās, paskatījās uz blondīni, tad uz mušmiri, un lēni pagriezās atpakaļ.
“Pat ezis negrib būt daļa no šīs sarunas,” blondīne nomurmināja.
“Ezis ir gudrs,” mušmire atteica. “Viņš vismaz zina, kad situācija jau kļuvusi pārāk nožēlojama.”
Blondīne pacēla mazu zariņu un sāka bakstīt zemi.
“Man reiz bija draugs, kurš teica, ka esmu viņa saulīte.”
“Un?”
“Viņš aizgāja pie citas.”
“Redzi,” mušmire noteica, “saule arī noriet. It īpaši Latvijā. Ap četriem pēcpusdienā.”
Blondīne sāka smieties. Tā smējās tik ilgi, ka gandrīz nokrita no celma.
“Tu esi briesmīga,” viņa noteica, noslaukot asaru.
“Es esmu reāliste,” mušmire attrauca. “Briesmīgs ir tavs bijušais. Es vismaz nemeloju.”
Tad mežā atkal kļuva kluss. Vējš šūpoja kokus, un kaut kur tālumā ieķērcās vārna.
“Vai tu domā, ka viss reiz kļūst labāk?” blondīne klusi jautāja.
Mušmire kādu brīdi klusēja.
“Nē,” tā teica. “Bet vienā brīdī tev vienkārši kļūst vienalga, un tas ir gandrīz tas pats.”


Lasīt citus šī autora blogus