Mēness spīdēja virs purva tik spoži, ka pat vardes izskatījās pārāk romantiskas. Best un Blondīne bija aizgājuši pastaigā pa koka laipu, kur apkārt smaržoja pēc mitrām sūnām, dīvainiem augiem un kaut kur tālumā dega mazs ugunskurs.
Blondīne bija uzvilkusi īsus šortiņus un ik pa laikam speciāli lēkāja pāri peļķēm, it kā zinātu, ka Best no viņas nevar atraut acis.
— Neskaties tā, — viņa smiedamās noteica.
— Kā tad man skatīties? Tu te pa purvu staigā kā purva princese, — Best attrauca.
Blondīne pagriezās, pieliecās pie kāda zieda un tieši tajā brīdī Best, ilgi nedomājot, viegli ieknieba viņai dibenā.
Blondīne iekliedzās un gandrīz ieleca purvā.
— Tu esi traks?! — viņa smējās, mēģinot viņam iesist pa plecu.
— Nu, nevarēju atturēties. Tur viss bija pārāk... kārdinoši, — Best noteica ar smaidu.
Blondīne piegāja viņam pavisam tuvu, pielika roku pie viņa krūtīm un noteica:
— Tad tagad bēdz, kamēr vēl vari.
Un viņa tiešām sāka skriet. Best skrēja pakaļ pa laipu, abi smējās, slīdēja, gandrīz iegāzās niedrēs un vienā brīdī Best paklupa, ieraujot Blondīni sev līdzi sūnās.
Abi gulēja uz muguras, elsoja un smējās tik skaļi, ka pat pīles aizlidoja prom.
Pēc brīža smiekli kļuva klusāki. Viņi skatījās viens otram acīs, mēness gaisma krita Blondīnei uz matiem, un Best maigi noglāstīja viņas vaigu.
Tad sekoja ilgs, silts skūpsts. Apkārt bija tikai nakts, ugunskura sprakšķi un purva klusums.
Viņi apsēdās pie ugunskura, satinušies vienā segā, dzēra karstu tēju no termosa un visu nakti jokoja, flirtēja un viens otru ķircināja.
No rīta Best pamodās pirmais un ieraudzīja Blondīni guļam viņam uz pleca.
— Nu ko, purva princese, — viņš čukstēja, — šī laikam bija karstākā nakts, kādu purvs jebkad redzējis.
Blondīne atvēra vienu aci un pasmaidīja:
— Un nākamreiz bez kniebiena neiztikt, vai ne?
Best tikai nosmīnēja.


Lasīt citus šī autora blogus