Antaress dzīvoja Mežezera ielokā, vietā, kur migla nekad līdz galam neizklīda un vakaros vējš čukstēja cauri vecajiem priežu zariem kā aizmirstu dvēseļu balsis. Viņa māja bija sena, tumša un noslēpumaina — no melna akmens būvēta ēka ar smagiem ozolkoka logiem un sarkanām svecēm, kas dega gandrīz katru nakti.
Netālu no viņa mājas, aiz sūnām klātām takām, stāvēja tūkstošiem gadu veca kapliča. Tās akmens sienas bija plaisājušas, bet tornī joprojām karājās sarūsējis zvans, kas dažreiz pats no sevis viegli iešūpojās vējā. Kapličas priekšā auga sešas melnas lillijas — neparastas, tumšas kā pusnakts debesis bez zvaigznēm. To smarža bija saldena, reibinoša un mazliet biedējoša.
Pie kapličas stūra savu tīklu vija trekns zirneklis. Tas bija gandrīz neparasti liels, ar spīdīgām melnām kājām un sudrabainu zīmi uz muguras. Antaress bieži vēroja, kā zirneklis klusumā un pacietībā savij smalkos pavedienus, it kā austot noslēpumu starp dzīvajiem un mirušajiem.
Katru vakaru, kad mēness pacēlās virs ezera un izgaismoja kapličas akmeņus ar bālu sudraba gaismu, Antaress devās pastaigā. Viņš valkāja garu melnu mēteli, un viņa tumšie mati krita pāri sejai. Viņš bija vientuļš, bet šī vientulība viņam patika — tajā bija savāda, vilinoša mierīguma sajūta.
Kādā vēlā rudens naktī, kad gaisā virmoja lietus un samtainas miglas smarža, viņš pie kapličas pamanīja sievieti. Viņa stāvēja starp melnajām lillijām, ģērbusies garā, tumši sarkanā kleitā. Viņas āda bija bāla kā mēnessgaisma, un viņas acis spīdēja tumšā dzintara tonī.
Sieviete neko neteica. Viņa tikai viegli pasmaidīja un ar pirkstiem pieskārās vienai no lillijām. Antaress sajuta, kā sirds sitas straujāk. Viņš piegāja tuvāk, un starp viņiem iestājās kluss, gandrīz elektrisks tuvums.
Viņas smarža bija kā lietus uz veca akmens un savvaļas ziediem. Viņas pirksti pieskārās Antaresa rokai tik viegli, ka viņam pār muguru pārskrēja trīsas. Viņi stāvēja tik tuvu, ka varēja sajust viens otra elpu. Virs viņiem zirnekļa tīkls viegli šūpojās vējā, bet kapličas zvans kaut kur augšā klusi iešķindējās.
Tajā naktī viņi ilgi klejoja gar ezeru, klusējot un reizēm tikai apmainoties ar skatieniem. Katrs pieskāriens bija lēns un piesardzīgs, pilns neizteiktas kaisles. Un, kad mēness pilnībā apspīdēja tumšo ūdeni, Antaress saprata, ka Mežezera ielokā viņš vairs nav viens.
Migla virs ezera kļuva biezāka, un vējš viegli spēlējās ar sievietes tumšajiem matiem. Antaress juta viņas tuvumu arvien spēcīgāk — katrs solis blakus viņai šķita kā savāda, salda apmātība, no kuras nebija iespējams aizbēgt.
Viņi atgriezās pie senās kapličas. Melnās lillijas viegli šūpojās vējā, un zirnekļa tīkls mirdzēja mēnessgaismā kā sudraba mežģīnes. Sieviete apstājās pie vecajām akmens sienām un lēni pagriezās pret Antaresu. Viņas acīs bija kaut kas tumšs un vilinošs.
Viņa pacēla roku un pieskārās viņa sejai. Viņas pirksti bija vēsi, tomēr šis pieskāriens lika Antaresa sirdij sisties straujāk. Viņš pieliecās tuvāk, un viņu lūpas sastapās klusā, lēnā skūpstā. Tas bija maigs, tomēr pilns alkām, kuras bija krājušās pārāk ilgi.
Nakts apkārt viņiem šķita sastingusi. Tikai vējš čukstēja kapličas plaisās, un kaut kur tālumā viegli sakustējās ezera ūdens. Viņas rokas apvijās ap Antaresa kaklu, un viņš sajuta viņas elpu sev pie auss. Katrs skūpsts kļuva dziļāks, katra kustība tuvāka un pārdrošāka.
Antaress piespieda viņu pie aukstās akmens sienas, un viņa viegli pasmaidīja, it kā jau sen būtu gaidījusi tieši šo mirkli. Viņas kleitas audums slīdēja pār akmeņiem, bet mēnessgaisma izgaismoja viņas bālo ādu. Viņu skatieni sastapās vēlreiz — ilgi, klusi un pilni neizteiktas kaisles.
Kapličas zvans viegli iešķindējās vējā, bet zirneklis savā tīklā palika nekustīgs, it kā vērotu viņus no tumsas. Antaress juta, ka šī nakts nav tikai par skūpstiem vai tuvumu. Tajā bija kaut kas vairāk — sena, tumša pievilkšanās, kas vilka viņus vienu pie otra kā mēness pievelk paisumu.
Un, kad viņi pazuda kapličas ēnā, melnās lillijas vēl ilgi šūpojās vējā, glabājot noslēpumu par nakti, kuru neviens cits nekad neuzzinās.


Lasīt citus šī autora blogus