Antaress bija neparasts Īgnis — gara auguma, ar skatienu, kas varēja gan apburt, gan sabiedēt. Viņa solis bija smagnējs, bet sirds… ak, sirds bija daudz mīkstāka, nekā viņš pats gribēja atzīt.
Problēma sākās ar to, ka Antaress nekad īsti neprata sarunāties ar jaunām sievietēm.
Pirmo reizi tas notika tirgū. Viņš ieraudzīja meiteni ar dzirkstošām acīm un nolēma būt drosmīgs.
“Tu… izskaties kā… eh…” viņš samulsa, “kā labi izcepta maize.”
Meitene samiedza acis.
“Tu mani tikko nosauci par maizi?”
Antaress, lepni izslējies:
“Jā. Siltu. Un… ļoti pievilcīgu.”
Viņa aizgāja, bet blakus esošais tirgotājs sāka smieties tik skaļi, ka pat baloži aizlaidās.
Otrā reize bija vēl neveiklāka.
Kādā vakara svinībā Antaress nolēma izmēģināt deju. Viņš bija redzējis, kā citi to dara — viegli, plūstoši, gandrīz kā bez piepūles.
Rezultāts?
Viņš uzkāpa uz kleitas malas, gandrīz apgāza galdu un beigās pats sev uzkāpa uz kājas.
“Tu… esi ļoti enerģisks,” meitene pieklājīgi teica, mēģinot nesmieties.
“Es vienkārši… dejoju ar visu sirdi,” Antaress nopūtās.
Bet, lai cik neveikls viņš būtu, viņam piemita kas cits — patiesa, silta uzmanība.
Kādā vēlā vakarā viņš satika meiteni, kura nesmējās.
Viņa tikai paskatījās uz viņu un teica:
“Tu esi dīvains.”
Antaress nopietni pamāja:
“Man to bieži saka.”
“Un tomēr…” viņa pasmaidīja, “tu esi īsts.”
Šoreiz Antaress neko nesajauca. Ne vārdus, ne soļus.
Viņi vienkārši sēdēja zem zvaigznēm, runāja un smējās — un pirmo reizi Antaresa dzīvē viss šķita… pareizi.
Un tā Antaress saprata — reizēm lielākās nedienas ved tieši pie vislabākajiem mirkļiem.
Pat ja sākumā tu kādu nosauc par maizi. Pēc tās vakara zem zvaigznēm Antaress ilgi nespēja aizmigt. Viņš skatījās griestos un domāja tikai vienu:
“Es neko nesabojāju.”
Tas viņam bija… jauns sasniegums.
Nākamajā dienā viņš nolēma būt vēl drosmīgāks.
Viņš atrada to pašu meiteni — viņa sēdēja pie upes, kājas iemērkusi ūdenī, un dungoja kaut ko klusu.
Antaress piegāja… un šoreiz apstājās.
“Es… domāju,” viņš uzmanīgi sāka, “vai tu gribētu ar mani pastaigāties. Bez maizes salīdzinājumiem.”
Meitene paskatījās uz viņu un iesmējās.
“Tas jau ir progress.”
Pastaiga sākās mierīgi.
Pārāk mierīgi.
Antaress kļuva aizdomīgs.
“Parasti šeit kaut kam vajadzētu noiet greizi,” viņš noteica.
“Varbūt šoreiz nē,” viņa pasmaidīja.
Tieši tajā brīdī Antaress aizķērās aiz saknes.
Protams.
Viņš gandrīz krita, bet pēdējā brīdī satvēra viņas roku — un… abi palika stāvot ļoti tuvu.
Pārāk tuvu, lai ignorētu.
Uz mirkli viss apklusa.
Antaress juta, kā sirds dauzās kā traka.
“Redzi,” viņš čukstēja, “es tomēr kaut ko gandrīz sabojāju.”
“Gandrīz,” viņa atbildēja klusi, “bet ne līdz galam.”
No tā brīža viss mainījās.
Antaress joprojām klupa, joprojām teica dīvainas lietas un reiz pat nejauši apsēdās uz savas pašas apmetņa malas, nespējot piecelties bez palīdzības.
Bet viņa… palika.
Un pat sāka smieties kopā ar viņu, nevis par viņu.
Kādā vakarā, kad saule slīdēja aiz kalniem, viņa pēkšņi jautāja:
“Tu vienmēr esi tik… neveikls?”
Antaress nopūtās.
“Tas ir mans talants.”
“Un vēl?” viņa pievērsās tuvāk.
Viņš uz mirkli samulsa, tad klusāk piebilda:
“Es mācos… būt drosmīgs.”
Viņa paskatījās viņam acīs — ilgāk nekā parasti.
Un tad, pavisam viegli, gandrīz rotaļīgi, viņa pieskārās viņa vaigam.
Antaress sastinga.
“Redzi?” viņa pasmaidīja, “tu vari arī neko nesabojāt.”
Šoreiz viņš nesamulsa.
Neatkāpās.
Un pat nepaklupa.
“Es mācos,” viņš klusi atbildēja.


Lasīt citus šī autora blogus