Nakts bija tumša un smaržoja pēc mitras zemes un meža ziediem. Antaress stāvēja vecā, sūnām apaugušā namiņa priekšā, kurā dzīvoja Ragana — noslēpumaina, vilinoša un mazliet biedējoša.
Viņš bija dzirdējis stāstus. Par viņas skatienu, kas spēj apburt. Par balsi, kas ievelk kā silta migla. Bet nekas nespēja viņu sagatavot tam brīdim, kad durvis klusi pavērās un viņa parādījās.
Ragana.
Viņas acis mirdzēja kā ogles krēslā, un tumšie mati krita pār pleciem kā nakts pati. Viņa pasmaidīja — lēni, noslēpumaini — un Antaress sajuta, kā sirds sitas straujāk.
“Tu tomēr atnāci,” viņa čukstēja, balss zema un maiga kā vējš starp kokiem.
“Es… nespēju nenākt,” viņš atbildēja, jūtot, kā viņa klātbūtne viņu pievelk arvien tuvāk.
Viņa atkāpās, ļaujot viņam ieiet. Namiņā dega sveces, to liesmas dejoja uz sienām, radot ēnu spēles, kas lika visam izskatīties kā sapnim.
Viņi stāvēja viens otram pretī, klusumā, kas bija pilns ar neizteiktiem vārdiem. Ragana pacēla roku un viegli pieskārās viņa vaigam. Tas bija tik vienkāršs pieskāriens — un tomēr tas lika Antaress aizturēt elpu.
“Tava pasaule ir tik… spilgta,” viņa teica, pētot viņu. “Un tomēr tu atnāci pie manis — tumsā.”
“Varbūt tāpēc, ka tieši šeit es jūtos dzīvs,” viņš atzina.
Viņu skatieni satikās, un attālums starp viņiem izzuda. Viss pārējais — pasaule, laiks, bailes — pazuda kā dūmi.
Tā nebija tikai tikšanās. Tā bija saplūšana — divu pilnīgi atšķirīgu būtņu sastapšanās, kur maigums un kaisle savijās vienā klusā, dziļā mirklī.
Un tajā naktī, sveču gaismā un meža čukstos, Antaress saprata, ka dažreiz visbīstamākā burvestība nav tā, ko rada Ragana…
…bet tā, ko rada jūtas.
Sveces liesmas viegli drebēja, it kā justu to pašu spriedzi, kas virmoja starp viņiem. Raganas pirksti vēl aizvien viegli slīdēja pār Antaressa vaigu, tad lēni uz leju — līdz viņa kaklam. Katrs pieskāriens bija kā dzirksts, kas iededza viņā kaut ko neapturamu.
Antaress ievilka elpu dziļāk, it kā mēģinātu savaldīt sajūtas, kas viņu pārņēma.
“Tu spēlējies ar uguni,” viņš čukstēja.
Ragana pasmaidīja — šoreiz tuvāk, drosmīgāk.
“Un tu negribi, lai es apstājos,” viņa atbildēja, balsij kļūstot vēl zemākai.
Viņu attālums izzuda pavisam. Antaressa roka pieskārās viņas viduklim, sākumā nedroši, tad stingrāk, it kā baidoties, ka viņa varētu izgaist kā sapnis. Viņa nepazuda. Tieši pretēji — viņa pievilkās tuvāk.
Viņu elpas sajaucās.
Skūpsts bija lēns, izgaršots — nevis steigā, bet kā kaut kas ilgi gaidīts. Ragana viegli ieelpoja, kad viņš kļuva drošāks, un viņas pirksti ieslīdēja viņa matos, pieturot viņu vēl tuvāk.
Ārā vējš šūpoja koku galotnes, bet namiņā viss bija apstājies. Palika tikai siltums, tuvums un tas savādais spēks, kas savienoja viņus.
Ragana atkāpās tikai tik daudz, lai paskatītos viņam acīs.
“Tas nav tikai mirklis,” viņa čukstēja. “Tas ir sākums.”
Antaress pasmaidīja, vēl aizvien turēdams viņu sev klāt.
“Tad neļauj tam beigties.”
Un viņa neļāva.
Nakts kļuva dziļāka, sveces dega lēnāk, bet viņu tuvība — siltāka, drosmīgāka. Katrs pieskāriens vairs nebija nejaušs, katrs skūpsts — arvien pārliecinātāks. Tā bija deja bez steigas, kurā abi mācījās viens otru — klusumā, sajūtās un skatienos.
Un kaut kur starp ēnām un gaismu, starp pieskārieniem un čukstiem, viņi abi saprata — šī nakts mainīs visu.


Lasīt citus šī autora blogus