Andris jau sen bija izlēmis, ka pienācis laiks kļūt par īstu mājbrūvētāju. Viņš bija noskatījies trīs video internetā, izlasījis pusi no foruma komentāriem un secinājis: “Kas tur grūts? Ūdens, cukurs un kaut kādi graudi.”
Viņš devās uz pagrabu ar lielu emaljētu katlu, vecu termometru, pieciem kilogramiem cukura un tādu pašpārliecinātību, it kā tūlīt atvērtu savu alus darītavu.
Pagrabs bija ideāls – vēss, tumšs un pilns ar visādiem brīnumiem. Tur stāvēja vecas burkas, velosipēda riepas, Ziemassvētku lampiņas un viena mistiska kaste, kuru neviens nebija atvēris kopš 2004. gada.
Andris uzlika katlu uz elektriskās plītiņas, piebēra iesalu un maisīja ar vecu koka karoti, kuru agrāk izmantoja ievārījuma vārīšanai. Viss gāja labi līdz brīdim, kad viņš sajauca raugu ar vaniļas cukuru.
“Nu, nekas,” viņš noteica. “Būs eksperimentāls alus.”
Pēc stundas pagrabs smaržoja tā, it kā kāds būtu mēģinājis cept maizi, vārīt kvasu un vienlaikus taisīt kūku.
Kad pienāca laiks visu pārliet pudelēs, Andris izmantoja vecās limonādes pudeles. Viņš katrai uzlika korķi un lepni pateica: “Pēc nedēļas būs īsts meistardarbs!”
Trešajā dienā pagrabs sāka dīvaini rūkt.
Ceturtajā dienā viena pudele izšāva korķi taisni griestos.
Piektajā dienā kaimiņiene jautāja, vai Andris nav sācis turēt pagrabā mežacūku.
Bet sestajā dienā notika lielais sprādziens.
Andris sēdēja virtuvē un dzēra tēju, kad no pagraba atskanēja: “BUM! PAKŠ! PLIKŠ! BUMMM!”
Viņš aizskrēja lejā un ieraudzīja, ka puse pudeļu bija eksplodējušas. Griesti bija aplipuši ar putām, kartupeļu kastes smaržoja pēc alus, bet vecais velosipēds izskatījās tā, it kā būtu pabijis putu ballītē.
Pa vidu visam stāvēja viena vienīga neskarta pudele.
Andris uzmanīgi to pacēla, noslaucīja putekļus un svinīgi atvēra.
Pudele iešņācās, izlaida mazu putu mākoni, un Andris pagaršoja.
Viņš dažas sekundes klusēja, tad noteica: “Nu… ja maize apprecētu kvasu un abi pārceltos dzīvot uz pagrabu, garša būtu apmēram šāda.”


Lasīt citus šī autora blogus