Neilgi pirms millenium Latvijā vietvietām tika sastapti zalkšu odžu krustojumi uz kuriem tīri vizuālu ir iegrābušies cilvēki ar savām puszināšanām. Zalkšodzes ir indīgas, kaut gan vizuāli dēļ vienkrāsainības un dzeltenajām gredzenaustiņām izskatās kā zalktis. Pusdistancē vēl ne, bet biežāk odzisko rakstainību var saskatīt tik tad, kad jau par vēlu. Taču pati odze gan uzreiz atšķirama no patāla atstatuma.
Toties zalktis pārsvarā ir melns, jebšu precīzāk tumši, tumši pelēks ar dzeltenām austiņām.
Tēma galvenokārt par to, ka laika gaitā dabā ir sastopami arvien vairāk krustojumu, kas ne par ko labu nevēsta, taču negals ar čūskām ir tāds, ka šamās mēdz tusēt ne tikai mežonīgos apvidos, bet arī piemājas mazdārziņos. Pamanot zalkša dzelteno kakla rotu vēl nevar būt pārliecība par to, ka tas patiesi ir zalktis, jo odziskais zigzagojums saskatāms zalkšodzei tik tad, kad objekts redzams bīstamības attālumā... Daba ar cilvēku spēlē joku, bet ja par mums cilvēkiem??? Pēdējā laikā tak starp cilvēkiem ļoti reti ir sastopami tīri tipi bez kāda cita tipa piejaukuma.


Lasīt citus šī autora blogus