Ko man atcerēties, kad vēsture bij viltota? Tik savādas atmiņas par to, kā gaismas apmetnī tika ietērpti tumsas postījumi, kur sarkanais un melnais ir tikai nieka instrumenti, virs kuriem plīvo cita vara. Nav jēga durstīt sirdsprātā šo izrādi, kad saules gaisma kļuvusi ir lieka. Man toties patīk pilnmēness platais smaids, kad daudz vairāk lemts patiesību redzēt par to, kas ir kas.. Daudz skaidrāk tieši naktī saredzami šie patiesie mirkļi, kas pilni ar sirdspukstiem un brīvlidojumiem... To labāk atmiņā būs paturēt, kas stiprināts ar jaunības garu par šīs mūzas elpu, kas brīvā nepiespiestībā aicina man vienlaikus raudzīties uz visām četrām debespusēm. To labāk turēt atmiņā, jo laiks vairs nevalda pār likteņiem un var sākties jauna diena, kad pēc brīvas vēlmes var baudīt pavasara smaržas un tūdaļ iejusties rudentiņa krāšņumā. Nav jāskatās kalendārā, lai tīksminātos par vasariņas glāstiem un tai pašā brīdī spert soli tālāk ziemas stihijā, jo sākusies ir jauna diena ar ledus kristāliņiem rīta logā, kur visas krāsas ir vienlīdzīgas un izvēlei nav liegums griezt likteņratu. Šis stāsts lai paliek neizteikts uz šodienu, jo nāks jauna diena atkal...


Lasīt citus šī autora blogus