Jau pirms pieciem no rīta mani pamodināja lietus lāšu pakšķi. Ar iesmaidu atceros, ka kādreiz biju uztaisījis palodzes, kas 2x platākas par standartpalodzītēm. Tās tika domātas, lai manai kaķenei platāks atspēriena laukums, lai viņai drošāka lēkāšana no virtuves palodzes uz balkonu un atpakaļ. To nerātnieci nekādi nenoturēt, jo līdzko logs vēdināšanai vaļā, tā šī mudīgi ar savu kaķisko akrobātiku lika mani uztraukties, jo kā nekā tak 3.stāvs. Tagad viņa man mierīgāka un ar riska spēlēm neaizraujas, taču palodzes palikušas un lietus skandināja vienmuļā ritmā manējās minces tramplīnu. Pēc kāda laika vārnas un citi spārnotie klaigātāji neļāva man aizmigt un dažu stundu laikā kļuva skaidrāks, bet tad atkal pa druskai noslāņojās mākoņi. Taču slapjums lai paliek tāds, kāds ir, jo ziemīšu noskaņojums nemainās dēļ caurumiem mākoņsietā, kaut pavīd dažkārt bērnišķīga doma ieraudzīt pa logu ziemas ainu. Atkal ar iesmaidu atceros pasenākus neapmierinātības izteicienus, ka sniega pa daudz un nevar glābties. Un atkal cilvēciņam nav bijis labi, bet tā ir tikai lutinātā, jebšu kaprīzā miesa. Lai kā būtu, garam nav ne pa karstu, nedz pa aukstu. Lai Jums priecīgi ziemīši sirdī un laikapstākļi netraucē svinīgajam noskaņojumam!


Lasīt citus šī autora blogus