Kad kāds atbaidošs, apšaubāms tips grāpstījās gar durvīm un piedevām vēl draudēja, es pusaugu gados izmantoju savdabīgu ugunsmetēju. Toreiz nebij tik viegli pieejamas šķiltavas kā šai bildē, kad ērti deziku varēja uzpūst uz šķiltavas uguntiņu, jo ar sērkociņiem ķēpa tāda, ka vajag trešo roku. Toreiz papriekš iededzu svecīti un ar dihlofosu pie durvīm klāt. Nebij laiks man gaidīt, kad atbrauks milicija vai kāds kaimiņš saņems dūšu un sados bravūrīgajam klaidonim pa ausi, jo kā par spīti īstajā brīdī nav klāt neviena glābēja. Nju ko? Ar sveci kreisajā rokā klāt pie durvīm un aerosols tās pašas rokas padusē un slēdzot, pēc tam verot durvis vaļā, momentāli aerosols jau paņemts labajā rokā un pūšu jau caur sveces liesmu uguni ģīmī un mudīgi durvis ar kāju aizcirtu uz šleperi. Dzirdēju tik pusvaida iebļāvienu un pēc brīža klusums. Es biju drošībā. Mūslaikos pie šķiltavu pārbagātības viennāršāk. Katrā gadījumā vienam pašam mājās ar šādu aisargsistēmu drošāk. Varbūt kādam 21gs ir labāks variants, jo ne vienmēr pipargāze un asarene pie rokas, bet ja arī ir, tad dažkārt uz iedzērušiem un narkošām tāds līdzeklis nedarbojās.


Lasīt citus šī autora blogus