Dažkārt atdalos no pūļa un bara instinktiem, jo tīkami arī pabūt vienatnē. Izejot no mājas saplūstu ar dabu, kad arvien attālāk dzirdamas suņu rejas ar bērnu klaigām un vārnu ķērcieni ar kaiju čalām. Paraugos kā mākoņi ik pa laikam veido daudz undaudz zīmējumus, kad nerātnais vējiņš pirmskrēslas stundā purina koka zarus un...iekāpu suņa sūdā. Nu i romantika! Noslauku apavus gar zāli un dodos Daugavas promenādē, kur gulbji kuģo savā majestātiskajā šarmā. Ar atskatu sāņus, iesmaidu par to, kā divi kaķēni rotaļīgi cīkstējās un...aizcirtās blakus mājas parāddurvis, pa kurām izlīgoja ar krutkas pudeli pleznā miera traucētājs, izjaukdams draisko kaķēnu cīkstiņu uz čaukstošā rudens lapu paklāja. Šams slalomā klunkurēdams virzījās uz manu pusi, bet nezinādams, pa kuru pusi mani apiet, minstinoši sapiņķerējās savā litrabolista solī un uzbliezās uz kaimiņmašīnas. Šis ar bļļāvieniem bļļodā uzsvempās un ar pļāpūdeni rokā pašāvās man garām kā smirdošā komēta. Ar atskatu redzu, ka viņš it nemaz nav čurāšanā snaipers, jo šļakstināja garām kastaņkokam. Mjaaa... Tādam ir 8as pirmdienas nedēļā un rīt viņam būs vēl grūtāk. Apgriežos ap savu asi un sagaidot mājienu no saulrieta intīmā lakatiņa, devos mājup. Visu gaišu, Jums!


Lasīt citus šī autora blogus