Ir aicinājums pieņemt pretējo spēku tādu, kāds tas ir un eju pastaigā pāri zemes pieredzei, kur virs loģikas valda visuma izpratne un aicinu tur, kur metāls dzied un tur, kur akmeņlavīnas rībina kalnu karaļzāles majestātisko ritmu. Ejam dziļāk, jo tur neuzdrošinājās vārnas pieķērkt nelaimi un melns kaķis nešķērso ceļu, kā arī dzeguze nespēj aizkūkot nāvi. Tur nav sāpju un nav neviens par otru ne labāks, nedz arī sliktāks, jo tur ir viss un nav krustojumu, ne arī pa labi un pa kreisi. Tur pretējās stihijas ir sadraudzībā un nav ienaida, jo baltais vilks ar pusmēnesi kaklā, nomaina to pret pilnmēness plato smaidu un vēl ielūdz plankumaino zaķīti gājienā uz pūķa alu, kur čūskas ar zirnekļiem, atkāpdamies dod vietu šim elegantajam pārim, dāvājot viņiem skorpiona vainadziņu pie vecā lauvas troņa. Tur uguns ar ūdeni nekaro, jo saskaņa valda īt visur un redzi kā karstā saulrieta vainadziņš rotā ledusaukstos jūras vilnīšus un stabulētājs pie rītausmas vārtiem ar pēdējiem zvaigžņu akordiem glāstīs Tavu kādreiz vajāto dvēselīti, lai Tu redzētu kā lietuspuķe apraud akmeņainās sirdis, no kurām izaug eņģeļspārnu ziedi. Mīlestība uzvar visu un ar šo dāvājumu atgriežamies zemes mātes klēpī. Tu esi mainījies, mans dārgais lasītāj un redzi- visapkārt arī viss ir mainījies.


Lasīt citus šī autora blogus