Viņa man pamāja ar dzelmes tumšzilajām acīm un aicināja uz ceļojumu meklējumiem baltajos vējos, līdz iegriezos nakts uguns dejā ar lauvu, kas mani noveda pie klusās observatorijas zvaigžņu noslēpumiem. Dīvaini bij tas, ka mani vairs nebiedēja saucieni no pusnakts pelēkā spoku kalna, nedz arī draudošie grūdieni, kas vēstīja par bīstamā kontinenta izniršanu, jo manu sirdsprātu iedrošināja mīlas elpa no mēness neredzamās puses. Tas bij septiņu sudrabu nāriņas aicinājums, kas pavadīja mani šai virpulī dvēseles spārnojumā ārpus zemes laika mērījumiem. Šai īsajā laika sprīdī esmu nodzīvojis deviņas dzīves, lai atgrieztos ar jaunu svaigumu savā ķermenī un mana miesa bij atpūtusies no ikdienas ritma klaudzinājumiem un tagad visapkārt ir kļuvis tīrs un gaišs. Viss ir kļuvis tik vienkāršs un silts kā neredzamais mūzas apskāviens. Visu gaišu arī Tev, mans dārgais lasītāj!


Lasīt citus šī autora blogus